Stāsts "Izdzīvošana mežā" ir par 16 gadīgu meiteni vārdā Emīlija, kura dzīvo meža apskautā ciematā- Konkordijā. Vienu dienu ciematā ielaužas kareivji un saņem gūstā Emīlijas māti un citus ciemata iedzīvotājus, Emīlijai izdodas aizmukt un paslēpties...
Pienāca rīts. -Ko šodien daram?- pajautāja Ēriks. -Nū, es nezinu kā tu, bet es paliešu dārziņu, sadedzināšu nogulēto zāli un aiziešu pakaļ jaunai. Tad laikam iešu nocirst koku, ko noskatīju priekš loka izgatavošanas.- Emīlija mierīgi atbildēja. -Varbūt es tev varu kaut kur palīdzēt?- Ēriks -Nu tu varētu pabarot Liskiju, sadedzināt nogulēto zāli un aiziet pakaļ jaunai. Tad jau vēlāk redzēs.-Emīlija -Labi- Ēriks Kad Emīlija palēja dārziņu, viņa pamanīja dažus asniņus izlīdušus no zemes. -Sēklas aug- viņa priecīgi pie sevis nočukstēja. Paņēmusi cirvi, viņa gāja pie tā nelielā koka. Atnākusi, viņa to nocirta un atnesa uz alu. Tur to nedaudz saīsinājusi un apgrebusi - uztaisīja loku. -Ooo, foršs loks. Man arī derētu. Varētu kopā medīt.- Ēriks aiz muguras noteica. -Tas nav tikai medīšanai- Emīlija atcirta, tad viņa sāka veidot bultas. -Man vajag spalvas un asus akmeņus bultu galiem- viņa noteica. -Sapratu, eju pameklēt.-Ēriks aizgāja. Emīlija bija nedaudz nogurusi, tāpēc sev nemanot sēžus iemiga. Pamodās no Ērika, kas ienāca alā. -Es atradu! Tur kokos bija daudz putnu ligzdu, kur katrā no ligzdām mētājās dažas spalvas un asus akmeņus es palasīju upes upes rietumu pusē.- viņš apmierināts par sevi noteica. -Paldies.- Emīlija pasmaidīja. -Tu vienmēr esi tik nopietna?- Ēriks -Nē, vienkārši es gandrīz visu nakti negulēju un esmu ļoti nogurusi.- Emīlija -Tad aizej atpūties, es sanesu jaunu un ļoti lielu čupu zāles, lai mums pietiktu abiem, savādāk šonakt bija diez gan neerti gulēt.- Ēriks -Ja es tagad gulēšu, ko es pa nakti darīšu?- Emīlija -Tici man- gulēsi.- Ēriks
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
