kafijas Veikals

3

Kad pamodos es atrados istabā. Ne palātā. Arī mana istaba tā nebija. Es biju slimnīcas gultā, bet kādā smalkā telpā. Blakus bija parastā gulta. Tajā stavēja paplāte ar augļiem un tēju. Bet es pie tās netiku klāt, jo vēljoprojām nevarēju pakustēties.

Istabā kāds ienāca. Tas...tas bija Vaitakers. Ieraudzījis, ka esmu pamodusies, viņš uzreiz pieskrēja pie gultas. Mugurā viņam bija parasti džinsi un džemperis ar kapuci. Tas lika man apbrīnot šo skatu, jo līdz šim biju redzējusi viņu tikai classy stila drēbēs. Ar to es domāju uzvalkos utt.
Es:,,kur es atrodos?"
Es klusi vaicāju.
Va:,,manā mājā. Šī tagad būs tava istaba."
Es:,,paga koo??"
Es uzreiz mazliet piecēlos un man sareiba galva.
Va:,,neuztraucies. Tikai tiklīdz tu atlabsi. Pat slimnīca tev ir bīstama vieta."
Viņš lēnām mani noguldīja gultā.
Es:,,jūs tik daudz par mani zināt, bet es zinu vien jūsu uzvārdu Vaitakera kungs... es nevaru pieņemt šo labdarību. Man vēl ir jānoskaidro, kurš apmaksāja operāciju. Un man ir jādodas uz kafejnīcu. Man ir jāstrādā un jāmācās."
Es nopūtos. Man nebija spēka runāt, bet es ar visu spēku centos pateikt savu sakāmo.
Va:,,Dilans Vaitakers. Mani sauc Dilans. Un es pret tevi izturos jauki, jo tu esi ļoti skaista un tev vajag palīdzību....un man garšo tava kafija, Beta.."
Dilans pasmaidīja.
Es sēdēju ar un nespēju beigt skatīties uz viņu.  Es nesaskatīju viņā neko tādu. Tikai vīrieti, kurš pirka manu kafiju.
Es:,,Dilan Vaitaker, vai tu  varētu aizvest mani uz manu kafejnīcu? Man ir jānokārto visas lietas."
Di:,,nē Beta. Es nevaru!"
Es:,,kāpēc?"
Es bailīgi atbildēju. Viņa tonis nebija no tiem mierīgajiem un draudzīgajiem.
Di:,,jo tu knapi vari pakustēties un tev ir jāatlabst. Bet tagad. Man jāiet strādāt. Atpūties. Ja, kas tad pie durvīm ir apsargs. Viņu sauc Viliams. Viņš tev palīdzēs, ja kautko vajadzēs. Tavs telefons ir te uz skapīša. Neuztraucies, es neko neskatījos tur. Es vēlāk atnākšu."
Viņš lēnām atlaida manu roku un aizgāja..

Kad pamodos, uzreiz ieraudzīju savu telefonu. Es apskatījos paziņojumus. Tur bija pilns ar e-pastiem un sms no Smita. Es telefonu uzreiz aizsviedu pa gaisu, jo man palika pretīgi no izlasītā. Visas tās uzmācīgās ziņas un ne tikai par kafejnīcas pārpirkšanu....

No trokšņa istabā ienāca Viliams.
Vi;,,Viss kārtībā Betas jaunkundz?"
Es:,,jā. Atnesīsi man lūdzu ūdeni ar citronu? Es vēlos padzerties."
Es pasmaidīju. Kad Dzirdēju Viliamu aizejot, es lēnām izrausos no gultas un pacēlu savu telefonu.
Es:,,Fantastiski...."
Es klusi nočukstēju. Mana telefona ekrāns bija sašķaidīts un to vairs nevarēja ieslēgt.  Es ar visiem spēkiem izgāju no istabas un nogāju lejā. Dzivojamā istabā sēdēja kāds vīrietis un virtuvē atradās Viliams un kāds vīrietis. Viņi visi bija uzvalkos. Es klusi aizgāju līdz ārdurvīm un izgāju ārā.
Saules gaisma mani nedaudz apdullināja, bet es turpināju iet.

Pie vārtiem ieraudzīju apsardzes būdiņu un jau nobijos, jo domāju, ka netikšu cauri, bet tā bija tukša. Es izgāju aiz vārtiem un jau pa ceļu gāju prom  saprotot, ka esmu apģērbta tikai kādā milzīgā vīriešu kreklā. Man kļuva nedaudz neērti, jo visas vecās omītes skatījās ar dusmu pilniem skatieniem, bet jaunie vīrieši tīksminājās par manu pēcpusi, no kuras daļa bija atklāta. Es ļoti lēni pārvietojos, jo man trūka spēks pat lai ievilktu elpu.

Likās, ka eju jau mūžību, bet biju nogājusi tikai puskilometru, kad jau no muguras apstājās kāds melni matēts audi a7.
Šo mašīnas marku atpazinu, jo esmu liela audi fane.
Lai nu kā. No tās izkāpa Vaitakers. Viņš steidzīgi pienāca man klāt un apvija savas siltās, vīrišķīgās rokas ap manu ķermeni.
Es jutos neērti. Pat ļoti. Es mazliet sasprindzināju ķermeni un noliecu galvu uz leju.
Di:,,Beta, vai tu maz zini kā es par tevi uztraucos?"
Viņš nargā tonī sacīja. Es es nevarēju atbildēt. Man vienkārši nebija ko teikt.

Pēc neilga klusuma brīža Dilans ar pirkstu pacēla manu galvu.
Di:,,piedod. Man nebija tiesību tev uzkliegt..."
Viņš vēlreiz mani samīļoja un tad aizveda uz mašīnu.

Es uzreiz to apbrīnoju. Lai gan tā bija melna, salons tomēr bija balts.
Es:,,aizved mani līdz Stefana dzīvoklim. Es vēlos vismaz savas mantas paņemt. Un datoru. Man saplīsa telefons...."
Es noliekusi galvu nomurmināju.
Di:,,ahhh...labi."
Viņš nopūtās. Un tad sakārtoja manu cepuri. Jā, man nākas velkāt to, jo operācijas laikā man nogrieza matus un man tagad ir ļoti liels kauns parādīt citiem apsēju un savus pavisam īsos matus. Pirms operācijas man bija ļoti skaisti gari mati līdz dibenem.

Aizbraucām uz Stefana dzīvokli un par laimi viņi ar Ralfiju bija mājās. Ieejot dzivoklī Ralfs uzreiz mani stipri apskāva un tas lika manai elpai aizcirsties uz neilgu laiku.
Es mazliet ieklepojos un tad Ralfs mani atlaida.
Pēc Stefana acīm varēja saprast, ka viņš nepriecājas mani redzēt. Vispār viņš jau kādu laiku pret mani izturas savādi.
Bet arī viņš mani samīļoja.
Es:,,es tikai atnācu pēc mantām. Es kādu laiku te nedzīvošu, bet tikai maksāšu savu īres daļu."
Es aizgāju uz savu istabu, kamēr Dilans palika stāvam koridorā. Cik vien ātri varēju, es saģērbos un savācu mantas somā.  Tad mēs aizgājām uz mašīnu un braucām atpakaļ pie Dilana.

Pusceļā mēs apstājāmies lai izpildītu degvielu. Kad Dilans iekāpa mašīnā, viņš skatījās uz mani un es uz viņu. Es nespēju novērst skatienu. Kad attapos, Dilana lūpas tuvojās manām un nevilcinoties es piekritu šim skūpstam.

Skūpsts nebija.....