kafijas Veikals

5

Es:,,tātad es nemaz īsti neēsmu amerikāniete...mans tētis bija francūzis. Varbūt tu viņu zini. Slavens arhitekts šajā štatā. Žans Departjē. Mamma bija meksikāne. Rosario Kastelano. Pēc kāzām piedzimu es Elizabeta Departjē-Kastelano. Mēs bijām saticīga ģimene. Lai arī tētis vienmēr strādāja savā birojā, viņš atrada laiku, lai parūpētos par mums abām. Mēs devāmies visādos izbraucienos, ceļojām. Kad man bija astoņi gadi, es pamanīju, ka pa televizoru iet ļoti interesants seriāls. ,,Csi Losandželosa". Skatoties to es sapratu, ka gribu palīdzēt pasaulei.
Es tik ļoti sapņoju par darbu fib. Es visu biju saplānojusi, bet tad nomira mans tētis. Izrādās viņam bija slima sirds. Un man bija tikai 13 gadi. Mana mamma tieši pirms nedēļas bija atvērusi kafijas veikalu. Pēc tam mamma pilnībā nodevās tam. Es uz turieni negāju, bet vidusskolā es tur piestrādāju un lēnām iemīlēju šo vietu. Pēc vidusskolas es aizgāju mācīties uz policijas akadēmiju. Tad gāju mācīties fib akadēmijā. Uzreiz pēc pabeigšanas nomira mana mamma. Tā bija autoavārija. Kads vīrietis bez tiesībam iebrauca mammas joslā... viņa monira uzreiz. Tad es paliku viena. Tagad es jau trešo gadu mācos ekonomiku, un jūnijā pabeigšu.
Katru dienu pēc skolas es dodos uz kafijas veikalu. Šī ir pirmā reize, kad pa šiem gadiem man ir tik garas brīvdienas..."

Vaitakers tajā visa klausījas ar lielu interesi.
Di:,,tev gan ir gājis grūti saulīt. Man tevis žēl.."
Viņš pienāca un samīļoja mani.
Di:,,pagaidi, bet kas notika ar tavu māju?"
Vaitakers domīgi jautāja.
Es:,,tā stāv tukša..kāpēc vaicā??"
Di:,,tu to nepārdevi?"
Es:,,nē..."
Di:,,tu vari pārdot māju un samaksāt parādus.."
Es:,,...mm...jā, var arī ta. Savadaak man tikai nodokļi jamaksaa."
Es pasmaidīju. Nomazgāju mūsu krūzes un gāju augšā gulēt.
Di:es tevi pavadīšu. Starp citu rīt atbrauks ārsts. Viņam jāizmeklē tevi."
Dilans padeva manu roku, kad gāju augšā pa trepěm.
Es:,,paldies. Tu manis dēļ tā pūlies. Tev pašam nemaz nav darāmi darbi, ka vari cauru dienu sēdēt pie manis?"
Es pasmējos.
Di:,,un šī ir priekšnieka privilēģija. Rīt vakarpusē es aizbraukšu un būšu atpakaļ naktī, bet līdz tam būšu ar tevi."
Dilans smīnēdams atvēra man guļamistabas durvis. Atkal viņa smaids nebija īsts. Es nekad neēsmu redzējusi viņu smaidam pa īstam..
Es apgūlos gultā, jo biju pārgurusi.
Es:,,nāksi man blakus??"
Es apsedzos ar segu. Dilans apgūlās man blakus un es uzliku galvu uz viņa pleca. Blakus viņam bija tik silti un labi...