Ko nozīmē dzīvot?

Šīs ir beigas

Nespēdama vairs nosēdēt istabā, es izgāju laukā. Gāju uz mežu. Ir diezgan vēls un debesis ir apmākušās, smidzina neliels lietutiņš.

Krūtīs ir milzīgs tukšums. Lielas un rūgtas asaras birst pār vaigiem. Izmisums, nožēla un trauksmainas sāpes, sajūtu un jūtu okeāni, negaisi un orkāni.

Es paceļu acu skatu pret debesīm, lejupkrist ir sākušas smagas lietus lāses.

Es skatos tālumā, redzu, kā viņš nāk caur mežu, pa nelielu taciņu. Man pat nav jāmēģina saskatīt, kas viņš ir- es to jūtu.

Pienācis klāt, viņš ielūkojās man acīs..
- Katerina, piedod man. Man pārāk ļoti sāp. Es nespēju tevi nemīlēt, bet mīlestība, tā ir tā, kas man sāp. Tu nesapratīsi to.
Es nogalinu to, ko mīlu.

Šie vārdi lika man sastingt. Sirds krūtīs salūza pavisam. Es jūtu, kā aukstais asmens caurdur manu miesu. Viņš nokritis ceļos, tur mani savās skavās un raud.

-Boriss, es saprotu.

Jūtu kā mana dzīvība pamazām dziest, un es ļoti labi apzinos, ka šis vairs nav sapnis.

Man nav vajadzīgi paskaidrojumi, mani tāpat kā viņu, šī mīlestība ir nobeigusi. Lai cik arī sāpīgi, sirdi plosoši un iznīcinoši šie vārdi skan, bet es viņu mīlu.

Es pievēru plakstus, un sajutos atkal kā toreiz, dejojot to lēno deju, viens otra skavās, kautrīgiem acu skatieniem, atceros pirmo skūpstu un kopīgi pavadīto nakti.

Atvēru plakstus, lai vēl reizi uzlūkotu viņu. Pirmo reizi dzīvē mani pārņēma šādas sajūtas. Tagad es zināju, ka es dzīvoju, es beidzot sapratu, ko nozīmē dzīvot. Es esmu šajā mirklī, tepat uz vietas. Mani vairs neinteresē ne pagātne, ne nākotne, bet gan šis mirklis.

Es jutu, ka beidzot sāpes ir sākušas gaist. Man vairs nebūs jāmokās. Es sapratu, ka šo mirkli, kamēr visas manas dzīvības stīgas sākušas plīst, esmu izdīvojusi vairāk nekā visu savu dzīvi.

Man vairs nekad nebūs jāizliekas, ka man viss ir kārtībā, kaut arī tā nepavisam nav.

Man vairs nekad nebūs jāmeklē kaut kas, ar ko aizpildīt to nolāpīto tukšmu, kas manī mitis visu manu nožēlojamo dzīvi.

Man vairs nekad nebūs jājūt, kā krūtīs lūzt sirds, kas ir tik neizturami, iznīcinoši, bet pats trakākais- līdz ar sirdi salūzti arī tu pats un nekas nespēj vairs palīdzēt.

Man vairs nekad nebūs naktīs jāklīst pa pasauli, cenšoties dvēseles mieru rast. Nu tas ir atradis mani, ieplūzdams manā ķermenī reizē ar stingumu, kas pavada pēdējos elpas vilcienus.

Es nebaidījos. Es zināju, ka vismaz šīs desmit minūtes, kurās mans pulkstenis sita pēdējās minūtes, es biju dzīvojusi pa īstam, laimīga, bez nožēlas, sāpēm un ciešanām.

Šīs ir beigas.. Es ievilku pēdējo elpas vilcienu un beidzot, beidzot es biju brīva.