Ko nozīmē dzīvot?

Laiks nedziedē

Ir pagājuši divi mēneši, kopš es pēdējo reizi runāju ar Borisu. Reizēm viņš iegriežas muzejā, kad es strādāju, un vēro mani. Es cenšos neskatīties uz viņu, bet pieķeru sevi pie domas, ka varētu aiziet aprunāties ar viņu. Tas ir neizturami. Vērot kā viņš cieš klusēdams.

Vēljoprojām mani nomoka tie paši dīvainie sapņi.

Pēc darba es sēžu virtuvē pie loga un smēķēju, nedaru pilnīgi neko citu. Tā paiet diena no dienas, laiks rit, bet skumjas neaiziet. Es vairs nevaru tā turpināt.. Nolēmu, ka nākamreiz, kad Boriss būs atnācis uz muzeju, es ar viņu aprunāšos.

Izlēmu iziet pastaigā. Aiz sevis aizslēdzu mājas durvis, bet kad gribēju doties vārtiņu virzienā, manu ceļu aizšķērsoja Boriss.

-Katerina..

Es vēroju viņu klusēdama. Es redzēju sāpes un neizmērojamu pārdzīvojumu viņa sejā.

-Katerina.. Es tevi mīlu.. Bet es nespēju izturēt tavu tuvumu..

Viņš pieliecās, noskūpstija mani un aizgāja.

Es paliku tur stāvam, nesaprazdama, ko tagad darīt. Asaras sāka birt un es nezināju, kur likties.