Ko nozīmē dzīvot?

Svina smagas lietus lāses

Sēžu virtuvē pie atvērtā loga un smēķēju. Ārā ir diezgan drēgns, jo visu dienu lija lietus. Ir vēls vakars, bet miegs nenāk.

Borisa sāpēs saviebtā seja un ciešanu un asaru pilnās acis.. Es nevaru to izmest no galvas. Par ko viņš tik ļoti pārdzīvo? Kas viņam tik ļoti sāp? Es nespēju nedomāt par viņa ciešanām. Viņa noslēpumainās, izmisuma pilnās acis, kurās patiesa prieka dzirksteles ir izdisušas.

Es zinu, ka jautāt viņam nav jēgas, jo viņš savas sajūtas un jūtas slēpj kā ūdens dzēš liesmas.

Pulkstens jau ir 3:42. Saprotu, ka jāiet gulēt, jo rīt ir jābūt darbā.

Ieslēdzu mūziku, žēlabainu un smeldzošu Bēthovena klavierspēli. Ilgi grozos gultā, nespēdama aizmigt, bet beigu beigās ieslīgstu miegā.

***

Vijoles skaņas atkal sasniedz manu dzirdi. Tā smeldze un bezgalīgās ciešanas, kas izpaužas šajās taktīs.

Eju pa mežu. Lietus līst ar svina smagām lāsēm. Tās krīt zemē, kā neciešama zaudējuma dēļ raudātas asaras.

Manai dvēselei nav miera. Es atkal nespēju ne gulēt, ne ēst, ne mīlēt, nedomādama par to, kas īsti ir šī dzīve un kā īsti dzīvot.

Pretī nāk kāds tumšs un noslēpumains stāvs, bet itkā paredzēdama turpinājumu, es pat necenšos bēgt.

Vijoles spēle tuvojas kulminācijai un es zinu, ka stīgas drīz plīsīs. Jūtu kā smalks un plāns, bet neiedomājami smails asmens caurdur manu miesu, bet es nejūtu sāpes. Es jūtu tik mieru un atvieglojumu, kas apņem mani, un arī lietus lāses, kas pil uz sejas, bet nē, tās ir pārāk siltas un sāļas, lai būtu lietus lāses, tās ir viņa asaras.