Zem pils mūriem

Sāra

Bija pēcpusdiena. Es apsēdos pie spoguļa un ielūkojos tajā un pie sevis domaju.

- Mani sauc Sāra Rudfolda. Esmu karaļa meita, tātad princese un troņa mantiniece. Esmu 1,70 metru gara, slaida(vismaz man ta sķiet). Man ir biezi, gari, melni mati. Nedaudz spic deguntiņš. Zilas acis. Ādas krāsa ir gaiša, bet ne bāla. Mana mīļākā krāsa ir tumši zila un nav brīnums, ka šādas krāsas tērps ir man mugurā. Tas ir ērts, brīvi krītoš un to ir davinājis mans tēvs. Viņš mani lutina, lai pārāk bieži uz viņu nedusmotos.
Man bija māte, brāļu un māsu nav. Man ir mana kalpone, kuru es nebaidos saukt par savu labāko draudzeni, jo viņa ir klāt visās dzīves situācijās palīdzot un atbalstot mani. Viņu sauc Katrīna.
Man patīk lasīt. Esmu izlasījusi gandrīz visu pils bibliotēku. Man patīk izgudrojumi un zinātne. Kad biju maza, vienu no saviem pirmajiem izgudrojumiem es izmeğināju tēva istabā. Tagad uz sienas ir nokvēpis caurums, kurš ticis aizklāts ar gleznu. Tēvam nepatika tas, ko dariju. Viņš domāja, ka man jāšuj, jamācās lasīt,( ko es jau mācēju izcili) jatiekas ar citiem augstmaņiem, jāprot dejot un vienīgais darbs, ko es varu iegūt ir-būt karaliene pie kāda vīra sāniem un audzināt savu pirmdzimto. Mani tas neapmierināja un atkal jau sacelās tracis, bet tas bija sen. Izgudroju vēl joprojām, tikai to daru pils pagrabos, lai nesavainotu un netraucētu kādu.

Es vēlos lai šajā valstī ir noteikšana arī sievietēm, tadēļ vēlētos iestāties politikā un ceru, ka tas nepaliks tikai kā sapnis. Es vēlos mainīt pasauli un tās uzskatus.-

Atkal nopētiju sevi un iegrimu domas

- Man ir savs noslēpums. Tas man jau ir kādu laiku. Tas man ir jau 3 mēnešus. Par to vēl neviens nezin, par laimi. Tas mani moka, pat ne moka, es to gribu kādam izstāstīt. Varbūt tādēļ esmu tik skumīga uz šī kuğa. Bet ja es to izstāstīšu es varētu teikt ka lieku uz spēles dzīvību. Mani māc bailes un nesaprašana vai tas ir pareizi. Nu es zinu ka tas ir pareizi. Tam tā jābūt. Bet.... Jā esmu princese un neglābjami mīlu staļļa puisi....-

Smagi nopūšos un pār vaigu noslīd viena asara, jo zinu, tas vienkarši nav iespējams.
Pie durvīm kāds klauvē, bet es klusām ielavos gultā un tēloju, ka guļu. Es nevēlos ar nevienu runāt. Klusumu, mieru, pārdomas un viņu, bet ko gan es muļķe.... Es lēnām iemigu.