Zem pils mūriem

Dzimšanas diena

Laikam ir rīts. Spoži spīd saule un pa debesjumu slīd daži mākonīši. Tomēr gaisma kajītē ir blāva. Es izkāpju no gultas, izstaipos. Ļoti sāp galva un ejot nedaudz noreibstu. Aizeju līdz spogulim un apsēžos.

-Šodien ir mana dzimšanas diena- nopūtos un noskaloju seju ar remdenu ūdeni. Velreiz ieskatos spogulī. Tas ir liels, ar apzeltītām maliņām, pēc formas atgadina ovālu. Spogulim blakus ir krēsls uz kura patreiz sēžu. Ieraugu sevi un savus matus. Šausmas! Paņemu ķemmi un ķemmeju, vēl un vēl līdz sabīstos no klauvējiena pie durvīm. Tas ir mans tēvs. Viņš ienāk kajītē. Mugurā viņam ir rīta tērps un kājās balles kurpes. Galvu arī nerotā parūka un redzami viņa īsie mati. Biezās uzacis viņu padara dusmīgāku, nekā patiesībā ir. Deguns kā deguns, vienīgi uz tā ir dzimumzīmīte. Zem acīm ir mazas krunciņas. Viņš ir garš, varētu viņu nosaukt par slaidu, bet nelielā vēderiņa dēļ to nevar. Es mīlu savu tēvu un saprotu ka nevēlos viņu zaudēt tāpat kā māti. Viņa nomira dzemdībās, vismaz tā man stāstija. Iedomajos ko viņa piedzīvoja- laist pasaulē bērnu, dzirdēt viņa  raudāšanu, bet tad viss, nav vairs nekā. Un starpcitu arī viņu sauca Sāra. Šo vārdu man deva pa godu manai mātei. Tomēr vairāk neko nezinu, tēvs nekad par viņu nerunā.

Tēvs stāsta par vakardienas notikumiem un saprotu, ka daudz no tā neaceros.  Tad viņš piepauzē un jautā

-Sāra, kāpēc vakar raudāji un nebiji savās dzimšanas dienas svinībās?-

-Tēt, es ļoti vēlos tev to izstāstīt, bet...-

-Nu tad stāsti. Kas tev liedz to darīt?

- Neviens, es neaceros-

-Mīļā Sāra, kas ar tevi notiek? Man kļūst bail. Tev jāsāk būt lielai un tu nevari nebūt savās svinībās! Vakar nolēmu tevi netraucēt, bet nākamreiz tā nebūs! Pasteidzies, drīz būs brokastis! Un uz tām tev jāierodas obligāti!-
Viņš iziet no kajītes pirms es esmu paspējusi ko iebilsts. Es esmu atkritusi gultā. Šī bija mana 17 dzimšanas diena!

Pie manas gultas ir zelta zvaniņš. Es to paraustu un pie manis steidzas kalpone. Viņa mani apğērbj un sagatavo brokastīm ar tēvu. Uzliek vieglu grimma kārtu, kuru es nevaru ciest, un nopūderē manus vaigus. Korseti par laimi neuzliek. Kalpone aiziet, paņemdama līdzi nokaltušos ziedus, kurus biju paņēmusi no pils dārza pirms uzkāpu uz kuğa.

Es izeju no kajītes. Koridorā ir klusi, mierīgi. Pie ēdamzāles mani sagaida virēja un atver man durvis. Parasti  to dara kalpotāji, tomēr priecājos, ka kautkas manā dzīvē ir mainijies. Es iesoļoju lielā greznā telpā, kurā ir tūkstošiem rožu un lavandu. Smaržas sajaucas un ietriecas manā degunā kā bulta. Mazliek abreibstu un smarža kņudina manu degunu. Līdz šim esmu ēdusi gultā, tadēļ šī telpa izraisa patīkamas emocijas. Galds ir garšs un tā galā sēž mans tēvs, viņam blakus sēžu es, jo virēja atnes vēlvienu šķīvi. Daudz gardumu, kuri manam vēderam liek burkšķēt. Tēvs nokrekšķ un aizcina apsēsties! Esmu klusa kā pelīte, jo jūtu, ka tēva noskaņojums nav no tiem labākajiem. Tad viņš iesaucas

-Vīnu!

-Ludrik, mans tēvs, kāpēc es savu dzimšanas dienu nevaru svinēt mūsu pilī?-

- Meitiņ, šis ceļojums ir puse no tavas dāvanas. Irbītes ir labi izceptas, mmm. Garšīgas! Kur kavējas vīns? Virēj!-

Tēvs izskatas izbadējies un man arī ļoti gribas ēst.

-Nerunāsim par irbītēm tēt! Ja okeānā saceļas vētra? Ko tad? Tā arī būs mana dzimšanas dienas dāvana? Tēt, tu klausies?-

-Sāra, nepiesauc nelaimi, viss būs kā nākas. Turklāt mēs ēdam brokastis nevis srīdamies!-

-Bet tēt! Man apnicis, ka jūs visu izlemjat manā vietā! Pat MANU dzimšanas dienu! Es gribu atgriezties Londonā!-

-Muti ciet! Kas tev tur pazudis? Londonā atgriezīsimies tad, kad būs pagājusi tava dimšanas diena skaidrs?-

Manā kaklā sabiezē melns kunkulis, jūtu, ka asaras gāzīsies lejup pa maniem vaigiem kā lietavas, kuras piemeklē Londonu vasaras laikā! Es gribu kliegt bet nespēju. Jā, man Londonā kautkas ir pazudis un es gribu tur! Kā vējš es iznesos no zāles. Aizcērtu kajītes durvis un palienu zem segas. Nav ērti, bet es tur palikšu līdz sāks trūkt gaisa. Tālumā dzirdu tēvu, droši vien runā ar virēju. Pie manis ieskrien kalpone. Pabāžu galvu no segas apakšas un redzu šī rīta brokastis. Nenoturos un izrāpoju no gultas lai iestiprinātos. Ārā dzirdamas kaijas. Kā gribētos būt tik brīvai kā putnam, kura baltie spārni tevi aiznes tur, kur tu vēlies.