Zem pils mūriem

Londona

Ir skaidrs rīts. Pamostos, saprotot, ka vakar vairāk, kā par garlaikošanos istabā nēesmu paspējusi. Uz galda atkal ir tējas tase un vāzē ielikti ziedi. Pa gaiteni dzirdu rosību. Es saņemos šodien doties brokastīs pie tēva. Aiztaigāju līdz skapim un atveru to. Skaistas, kuplas, neērtas, garas, spīdīgas, dāvinātas, mīļas, šūtas kleitas karājas manā skapī. Tomēr stūrī ir visskaistākā kleita, kāda man jebkad bijusi. Tumši zila, ar kuplu apakšu. Uz krūtīm mazi, zili dimantiņi, kas veido zieda rakstu. Tie aizsniedzas līdz viduklim,kur sākas melnas mežğīnes. Kleitas piedurknes ir šauras un  sniedzas nedaudz pāri elkonim. Pašas maliņas ir apdarinātas ar tiem pašiem dimantiņiem.
Es nenoturos un uzvelku šo kleitu. To esmu vilkusi vienu reizi uz baroneses Helēnas kāzām. Matus izķemmēju un to augšdaļu seņemu nelielā copītē, kuru rotāju ar diadēmu. Parējos matus pārmetu pār muguru un iesmaržinu tos. Ap kaku aplieku nelielu kaklarotu ar mazu, mazu dimantiņu. Un ap roku apzeltītu rokassprādzi. Kājās melnas kurpītes ar nelielu papēdīti un zilu sprādzi, kas stiepjas pāri manai potītei. Es jūtos skaista. Iesmaržinos.
Kad esmu appētijusi sevi spogulī, dodos iemalkot tēju. Tā ir nedaudz atdzisusi. Pulkstenis nosit desmit un laiks doties brokastīs. Nopūderēju vaigus un uzlieku nelielu lūpu spīdumu. Esmu gatava. Atveru koka durvis, manā kajītē ieplūstot ēdiena smaržai.

Ēdamzāle nav tālu. Jāpajiet garām trīs kajītēm, lai tur nokļūtu. Esmu jau nokavējusi, jo dzirdu sarunas un trauku šķindoņu. Viegli pavelku rokturi uz leju. Durvis atveras un norijot siekalas ieeju ēdamzālē.

Rosība apstājas un visu skatieni pievēršas man. Daudzi noteikti skatījās uz manu tērpu, bet tētis nē. Viņš skatījās manās acīs, kuras bikli novērsu no viņa. Sadūšojos, lai parādītu tēvam, ka noteicēja pilī arī esmu Es! Tad teicu

-Labu ēstgribu kungi un dāmas!- paklanijos pasmaidot.

Visi haotiski, bet tomēr reizē paklanot galvas pasveicināja mani un pateicās par novēlējumu. Kalpotāji atnesa šķīvi arī man. Man pavilka krēslu un aicināja apsēsties. Protams mana vieta bija blakus tēvam. Grasijos jau doties apsēsties, bet apskatot un apdomājot, kas šajās dienās ir noticis, to nedariju. Tēvs ieklepojās un iekodās ābolā. Ļaudis sāka brokastot un pļāpāt. Es jutos nedaudz atsumta. Es nolēpu parādīt, kas esmu. Nēesmu tukša vieta. Esmu gudra princese ar savām tiesībām. Tomēr pieklājību atmetu pie malas. Tēva skatiens mani sadusmoja vēl vairāk. Tas bija pavēlošs, bet man nevar pavēlēt, vairs nē. Es esmu pieaugusi. Tagad es izlemšu savu likteni.
Es iekšēji vārijos dusmās, man svīda rokas, tomēr es nenobīšos no tēva, no karaļa!

-Jauks rīts, vai ne? - stipri klaudzinot  papēžus devos uz galda pusi lai paņemtu to pašu ābolu ko tēvs.

-Kādēļ klusējat? Princese pavēl runāt, svādāk kļūst garlaicīgi!- apsēdos uz galda atspiedusies ar vienu roku uz tā.

-Šī dzīve vispār ir garlaicīga, īpaši, ja visu izlemj tavā vietā!- ar nicinošu skatienu paskatījos uz tēvu. Pārējie klusēja. Tad sāku mētāt ābolu no vienas rokas otrā.

-Nu? RUNĀJIET!- uzbļāvi nespēdama izturēt.

-Bail? Nē, es nēesmu izlutināta, nedz dzērusi. Es esmu es pati. Saprotat? Nē, jūs nesaprotat, jo jūs līdz šai dienai esat bijuši kādam pakļauti! Un protams arī KARALIM.- es visus appētiju un tad paskatījos uz tēvu, dziļi ieurbjoties viņa acīs.

-Nu runājiet vergi! Piedodiet par izteicienu, bet kas jūs esat? Tie paši vergi. Un dāmas- mums jādzīvo zem vīriešu tupeles? Mēs nevaram dzīvot, kā vēlamies. Mums, pēc viņu likumiem jābūt tikai sievai, mātei un paklausīgai daiļavai? NĒ!
Mīļie kungi! Dzirdējāt! Mēs vēlamies tiesības vai ne? Politikā, dzīvē, visur!- es izpūtu elpu un grasijos teikt nākamo teikumu.

-PIETIEK SĀRA! PAZŪDI NO MANĀM ACĪM. LAI ES TEVI NEREDZĒTU. Neapkauno mani.-

-Ak, redz cik mēs skarbi!- sajutos tā, itkā šajā telpā būtu tikai es un mans tēvs, tomēr apkārt bija daudz ausu, kuras nopietni klausijās.

-Redzi! Es jau varētu pazust, bet kur? Apkārt ir tikai jūra..- viegli, gaisīgi novilku.

-Un mani tu jau neredzēji vairākas dienas, vai tiešām vēlies, lai es aizeju? Un es neapkaunoju, es stāstu par sieviešu tiesībām, par politiku. Tās ir ļoti svarīgas tēmas.- atplētu rokas, turot rokā to pašu ābolu.

PIETIEK! Jā, es vēlos, lai tu aizej. Kā tu uzvedies!

-Es uzvedos, kā es pati. Es jūtos brīva.-samāksloti nopūtos.

Zini ko un visi pārējie?- ar ābolu norādīju uz visiem viesiem.
Dzīve ir skaista un es to nevēlos izbaudīt zem jūsu tupeles, kā to dara citi. Un būt kā visi pārējie, tā nav liela māksla! Bet būt atšķirīgam, tas jau ir kas cits!- pagriezos un stūrī ieraudzīju Katrīnu kura viegli smaidīja. Ta mani viegli uzmundrināja. Es savilku brīvo roku dūrē.

-Nu ko teiksiet?- jautāju. Tēvs piecēlās no krēsla.
-Cik jūs kautrīgi!- nopūtu un sviedu ābolu pret urnu, kas stāvēja istabas stūrī.
-Cik labi noskanēja! Patika? Es esmu es pati. Tik daudz gadu esmu bijusi apspiesta. Uh, jūtos tik labi.- pieliecos un paņēmu vēl vienu ābolu. Tēvs virzijās uz manu pusi. Es iekodos ābolā.

-Es aizeju tēvs. Es jau aizeju. Bija jauki parunāt.- paklanījos un iesmējos. Metu ābolu tēvam, kuru viņš noķēra. Es apgriezos un sākot asarām tecēt skrēju uz savu istabu. Man aiz muguras sākās satraukta rosība. Katrīna skrēja man pakaļ. Uz klāja kāds kliedza, ka esam mājā. Paldies dievam, es esmu Londonā!

ATVAINOJOS PAR GRAMATIKAS KĻŪDĀM. ĀTRI RAKSTOT TĀ GADĀS;)