Zem pils mūriem

Atgriešanās

Aizsitu savas durvis. Skaļais blīkšķis sabiedē arī manis. Manī vienlaikus ir dusmas, naids, bailes un varbūt kauns. Nē, kauna nav! To es atmetu jau no rīta. Man bija tas jāpasaka!
Atkritu gultā un izberzēju savu seju. Ievēroju, ka kleitas mala ir nedaudz ieplīsusi. Lai paliek, man jakoncetrējas. Kas būs tālāk? Ak manu dieniņ, kas būs? Nē, viss būs labi!Nomierinies.
Kuğis ir apstājies un laukā pa logu paveras zeme. Zeme, kuru esmu tik ļoti gaidījusi ieraudzīt. Es nopūšos. Laiks krāvāt mantas.
Pēc brīža ieskrien Katrīna. Viņas acīs ir jūtams uztraukums un smaids, kas pirmīt ēdamzālē iedvesmoja mani, bija nozudis. Viņai rokās bija liela soma apğērbu pārvadāšanai. Mēs ātri salikām kleitas un citas mantas tur. Es izvilku mazāku kasti priekš sīkumiems. Rotas, grimms un smaržas. Lakati, cepures. Ai, tā visa bija tik daudz. Es apsēdos uz grīdas un  smagi elpoju. Katrīna arī apsēdās. Kādu brīdi kajītē valdīja klusums.

-Ak, kas tagad būs? Kas mūs sagaida.?- es jutos tik muļķīgi to sacīdama. Muļķe es. Kam man vajadzēja to teikt. Es taču esmu cīnītāja. Beidz! Tagad nav īstais brīdis sev pārmest. Nu, Sāra saņemies, taču atkal ielauzās vainas un kauna sajūta.

-Es nezinu, tas bija varonīgi un pareizi, bet kādas tam visam būs sekas. Ar tēvu varēji izrunāties divatā, nevis..- Katrīnas bals salūza.

Kaut varētu pagriest laiku atpakaļ.

-Bet sēdēt klusu es nespēju. Es nēesmu tāda un tēva pēdās arī es neiešu. Lai kas būtu noticis un ko citi par to domās, mēs tiksim tam pāri! Un drīz visi par to aizmirsīs!- rūgti pasmaidīju, zinot, ka tā nav taisnība. Tēvs to neaizmirsīs nekad.

Mēs sadevāmies rokās un saskatoties izpūtām gaisu. Brīnums, ka kajītē vēl nav ienesies tēvs. Mēs atguvāmies un sakrāmējām pēdējās mantas. Es iedevu Katrīnai tādu pašu apmetni kā man, kuru viņa negribīgi pieņēma. To darīju tādēļ, lai izkāpjot mūs neatpazītu- kura esmu es, kura Katrīna.
Pacēlām smagās somas. Manu parasti nesa kalpotāji, bet šoreiz es nesīšu pati. Es nēesmu vāja princese, tēva izlutināta. Es esmu Sāra, stipra! Gan savā pārliecībā, gan ārēji.
Mēs vienas no pirmajām izkāpām no kuğa. Tik labi sajust zemi, Anglijas lietus smaržu un laikam, nedaudz zivju aromātu. Gaiss bija mitrs. Priekšā gaidīja karietes. Viena man ar tēvu, viena kalpotājiem un vēl viena. Par to, kam domāta trešā es nezināju. Ejot pa taciņu, zem kājām sajutām ūdens gurdoņo. Sadevāmies rokās tuvojoties karietēm. Pagriežoties, ieraudzīju citus kalpotājus nesam tēva mantas. Drīz viņš arī nāks. Galvenais, lai līdz karietēm tiekam nepamanītas. Katrīna ciešāk saspieda manu roku. Es viegli pasmaidīju. Somas bija tik smagas. Tās atdevām kučieriem. Mums atvēra durvis. Iekāpām iekšā un es apsēdos blakus Katrīnai. Pūta stiprs vējš, debesis bija apmākušās un viegli smidzināja lietus. Pa karietes logu pavēras zveijnieku un jūrnieku dzīve. Tauvas, zvejas tīkli, zivis, jūrnieku formas. Tur valdīja jezga. Es aizgriezos. Atkal dzirdamas kaijas. Pagriezos pret Katrīnu.

-Visam jābūt labi.- viegli pasmaidīju, bet manas rokas trīcēja.
-Jābūt.- Katrīna atkārtojot mani, nopūta.
Saspiedām plaukstas vēl ciešāk. Uz karietes pusi virzijās mans tēvs. Mani vaigi nobālēja. Atkal paskatījos uz Katrīnu, kura izskatījās gandrīz tā pat.  Pie kakla pieķēros savam medalijonam, kurš bija vienīgā piemiņa no manas mātes. Es to norāvu un atri iespiedu Katrīnas rokās. Viņas acīs sariesās asaras, itkā mēs vairs nesatiktos. Man gribējās skriet prom un atstāt visu. Arī princeses titulu. Un ja man tēvs tagad aizliegs tikties ar Katrīnu. Roku trīcēšana turpinājās.
Tēvs ir aiz karietes durvīm. Mana sirds sāka srauji pukstēt un vaigos iekvēlojās sārtums. Es vēlējos kaut tas pazūd. Kučieri atver Karalim durvis, bet iekšā viņš nekāpj.

-Katrīna, pārsēdies pie kalpotājiem!- viņš bargi paziņoja.

-Jā, jūsu augstība- Katrīna pazemīgi paklanījās.