Zem pils mūriem

Katrīna

Katrīna izskatījās nedaudz nobijusies. Viņa paņēma manas plaukstas savējā un klusā balsī sāka stāstīt.

-Sāra, tas ir liels noslēpums, ko tev uzticēšu. Tas apdraud mani un vēl daudzus citus, ja to kādam atklāsi. Man arī ir bail. -

Es apskāvu viņu.

-Man ir dēls, viņam ir jau trīs gadi.-

Pār mani noskrēja drebuļi zinot cik tas ir bīstami, slēpt savu dēlu. Bet es biju tik ļoti pārsteigta. Jau trīs gadi? Ko? Kā?

-Katrīn, kā tas ir iespējams un kā es par to neko nezinu? - es jutos nedaudz  samulsusi.

Katrīna iekārtojās ērtāk.

-  Tas notika pirms trīs gadiem. Pie jums es jau strādāju gadu, tomēr par tevi rūpēties man nebija uzticēts. Tā pat kā tu, es biju kādā iemīlējusies. Tas kalponēm nebija aizliegts, bet rūpējoties par tevi un karali bija citādāk.

-Kā es to nezināju!- izbrīnīta klusi novilku.

-To tu nevarēji zināt. Tad tālāk. Manu mīlestību sauca Džeims. Lai gan- kāda tur mīlestība. Viņš bija slaists un spēlmanis. Teica, ka rūpēšoties par mani. Kādā dienā Džeims aizgāja, pat neuzzinot, ka gaidu no viņa bērnu. Es viņu dziļi no sirds neieredzu. Neieredzu! -

Katrīna stāstot bija tik dusmīga. Man bija bail uzdot jautājumus, tādēļ to nedarīju.

-Tikko biju sapratusi, ka Džeims neatgriezīsies un bērns uzaugs bez tēva man paziņoja, ka manā gādībā tiek uzticēta Tu princes! Mani plosija dusmas un naids uz tevi un Džeimsu, jo jūsu dēļ es bērnu biju ieguvusi un tagad to zaudējusi. Un cietumā nonākt es negribēju.
No šī brīža es sāku domāt kur bērnu paslēpt un audzināt. Es atradu piemērotu zemnieku ğimeni, kas labprāt pieņemtu zīdaini. Tagad tikai atlika paslēpties deviņus mēnešus no citu acīm. Man bija kauns, bet es to dariju. Karalim meloju, ka jūtos slikti un braukšu ārstēties uz savām dzimtajām mājām. Pēc deviņiem mēnešiem iznēsājot bērnu, man steidzami vajadzēja atgriesties pilī. Es viņu nosaucu par Kristoferu.

Katrīnas balss palika klusa. Nobira dažas asaras. Viņa ievilka elpu.

-Man tik žēl. Man tiešām žēl. Tu viņu esi satikusi?

-Jā, kādas trīs reizes, kad viņi dodas tirgoties uz pilsētu. Pēdējo reizi tas bija pirms gada. Bet viņš ir pārāk mazs, lai saprastu, kādēļ viņam ir divas mātes- Katrīna šņukstot atbildēja.

Nabaga Katrīna. Man bija viņas tik ļoti žēl. Savā ziņā arī es bija vainīga, jo tikai manas pieskatīšanas dēļ viņai vajadzēja atteikties no dēla. Tas bija netaisni.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Tā bija virēja. Viņa aicināja Katrīnu palīgā, lai nomazgātu traukus. Katrīna noslaucīja asaras, samīļoja mani un aizteidzās projām. Es klusi sēdēju un iegrimu pārdomās. Dzīve bija sarežğīta, pat princesei, pat man.