Zem pils mūriem

Brīvība

Ak nē, tēvs. Es negribu ar viņu runāt. Lai ko es teikti, tāpat neviens neklausās.
Durvis lēnām veras vaļā. Es sēžu gultā ar grāmatu. Viņš iesoļo iekšā un pagriežas pret mani. Viņa acīs atkal ir redzama uzvaras sajūta. Ja viņš domā, ka es tagad skriešu pie viņa, lūgšu piedošanu un atļauju iziet no istabas, raudāšu un būšu padevusies, tad viņš rūgti maldās. Es neparko to nedarīšu.

-Ej prom tēt! Mums nav par ko runāt!- aizgriežu galvu un atveru grāmatu. Es jūtu viņa skatienu un man kļūst neomolīgi.

-Dāgumiņ, tev ir mani jāklausa, jo zinām, ka man ir taisnība.-

-Ak dārgumiņ, man ir taisnība. Ko tu vispār saproti no taisnības? Tu mani turi ieslēgtu šeit, jo man, redz jāatvainojas un jāprot uzvesties. Tu no taisnības nezini neko. Es negribu ar tevi runāt, kaut es to darītu, tev būtu vienalga. Tāds tu esi, Ludvig.- dusmās šķirstiju grāmatu un plēsu lapas. Es nekad vairs nepiekāpšos. To esmu jau darījusi septiņpadsmit gadus.

-Tagat tādas mums attiecības, ja?- tēvs apsēdās pie kamīna.

-Jā!- strupi acirtu.
-Un šādi man patīk labāk!- tā īsti nebija taisnība. Es gribēju ar tēvu salabts, bet viņa uzvedība to nepieļāva.

-Žēl, ka tev esmu tikai es. Ja būtu māte, tad tev būtu vismaz viens cilvēks, ko saukt par tavu ğimeni, bet tagad nav nekā.- viņš bēdīgs nopūta.
Man kļuva skumji, pārņēma vientulības sajūta. Es biju nesaprasta. Nu kādēļ viņš tā dara. Ļāvu asarām tecēt. Izkāpu no gultas un devos pie kamīna. Uzliku roku uz tēvs pleca.

-Kāpēc tu tā dari? Tu mani nedzirdi. Es tā vairs nespēju. Es gribu, ka man ir tēvs, bet ne tāds. Lūdzu, tēt!?- šņukstot jautāju.
Viņš uzlika roku uz manējās. Tā bija silta. Es nolaidu acis un gaidīju atbildi, tomēr tās nebija. Izrāvu roku un devos pie loga. Tēvs piecēlās. Kārtējā neizdevusies saruna. Man sāpēja sirds, zinot, ka atkal tikšu ieslēgta. Es paskatījos uz tēvu. Viņš smagi elpoja un lēniem šoļiem gāja uz izeju.

-Piedod, ka tevi ieslēdzu!- viņš sacīja un aizgāja, atstādams durvis vaļā. Man joprojām sāpēja sirds, bet tas bija netaisni.
-Es nepadošos, nekad!- klusi čukstēju un devos uz drēbju skapi. Uzvilku vienkāršu, nedaudz kuplu, zilu kleitu. Zem krūtīm tā bija ciešāk savilkta un rotāta ar maziem akmetiņiem. Piedurknes sniedzās līdz elkoņiem. Uzliku dažas rotas, iesmaržinājos, izķemmēju matus, uzliku grimmu. Laiks iziet no istabas. Paņēmu no vāzes dažus ziedus un ejot ārā, tos iespraudu savos matos.
Brīvība, beidzot! Skrēju lejā pa kāpnēm. Tad skrēju pa garu, sarkanu gaiteni, kura sienas bija rotātas ar dažādām gleznām. Tālāk deju zāle. Skrienot pa to manas kājas slīdēja katra uz savu pusi. Edamzāle. Garš galds. Uz tā ziedu pušķi un trauki. Telpa bija liela un varēja saklausīt atbalsi. Tad atkal gaitenis, tikai krāsa bija cita. Viegli zila. Es apstājos redzo tēva istabu. Pieklauvēju. Atbildes nebija un es atvēru durvis. Istaba bija liela, lielāka par manējo, tomēr tēvu tur nemanīju. Skrēju uz lielo zāli. Lai tiktu līdz tai, jāizskrien neskaitāmas istabas, gaiteņi. Tā bija pati greznākā, lielākā telpa mūsu pilī. Appētiju kolonas un masīvos griestus. Sargi pie durvīm mani pat nepamanīja. Tēva arī šeit nebija. Es dejojot slīdēju pāri zālei, līdz nokļuvu pie galvenajām durvī. Sargi tās atvēra un es atkal nokļuvu pie kāpnēm. Skrienot biju pazaudējusi elpu.

-Kur tu esi?- klusi sev jautāju. Pils durvis atvērās un pa tām ienāca mans tēvs un mācītājs. Es paklanījos.

-Sveika Sāra! Lai dievs tevi sargā!- mācītājs sacīja rokās virpinot krustiņu. Es dievam īsti neticēju, tomēr nekad to neizrādīju. Es pastiepos un negaidīti samīļoju tēvi un ausī klusi iečukstēju.

-Paldies!- tēvs pasmaidīja un iečukstēja arī manā ausī.
-Ar to viss nebeidzas!- atkal jutu tēva varenību pret visiem un izrāvos no apkampieniem. Smaidu sejā vēl saglabāju. Atvadījos no mācītāja un izskrēju ārā. Sargi durvis tulīt aizvēra.
Viegls vējiņš ieplūda manos matos. Svaigs gaiss plaušās. Lēnām devos lejā pa kāpnēm un skrēju uz pils dārzu. Kļavu un bērzu labas virpuļoja gaisā. Bija nedaudz vēsi. Kalpotāji ejot man garām paklanījās, tikai Katrīna nebija.    Akmeņi zem manām kājām krakšķēja. Pētiju ziedus un krūmus. Ik pa laikam atskatījos uz pili. Zirgi vilka karietes. Nekas daudz nav mainījies.
Turpināju pastaigu pa dārzu, līdz nonācu tuvāk zirgu staļļiem. Vaigi nosarka, sirds sāka pukstēt starujāk. Izlīdu no dārza un ejot pa pļavu, attopos pie staļļa vartiem. Atvēru tos. Iekšā valdīja rosība un zirgu zviekšana. Uzmanīgi gāju garām katram zirgu nodalījumam, cerībā ieraudzīt Edmundu. Zeme bija nokaisīta ar sienu. Stūros stāvēja slotas un spaiņi. Tur bija mana Roze. Es pieskrēju pie viņas. Zirgs atpazinis mani nolaida galvu, lai to samīļotu. Pabužināju spalvas un iedevu vieglu buču. Rozes aste sakustējās.

-Kā es priecājos tevi satikt.- teicu Rozei, to samīļojot.

-Es arī tevi priecājos satikt- kāda pazīstama balss atbildēja. Es pacēlu galvu. Sirds strauji pupstēja un vēderā virpuļoja mazi tauriņi. Pacēlu acis un tur jau viņš stāvēja. EDMUNDS.
Es atkāpos vienu soli un tad skrēju pie viņa. Uzlecu viņam virsū, mūs nogāžot zemē. Mani pārņēma smiekli un viņu arī. Mēs smējāmies līdz mūsu skatieni sastapās. Es noriju siekalas un ar vienu roku noglāstiju viņa samtainos matus. Man nebija ko teikt. Es spēju tikai skatīties uz viņu.

-Princesei nav pieklājīgi lekt citiem virsū- Edmund iesmejoties aizrādīja. Mēs vēl joprojām gulējām uz zemes. Es smaidīju. Man tā gribējās viņu noskūpstīt un es pievirzīju galvu tuvāk viņējai. To darīja arī viņš. Un tad tas notika. Mūsu lūpas sakārās. Tas bija kautkas neaizmirstams. Es aizturēju elpu un atkārtoju skūpstu. To darot mēs piecēlāmies sēdus. Viņš aplika rokas man ap mugura un pievilka sev klāt. Es ieķēros viņs matos, turpinot skūpstīties. Viss bija tik labi, pasaule apkārt mums apstājās, šķita, ka zirgi apklusuši vērojot mūs. Miera osta, no kuras nekad negribētu atgriesties. Viņš skūpstīja manu kaklu un es aizturēju elpu. Neparakstāmi. Es ļāvos tam un atslīgu atpakaļ uz zemes. Viņš uzgūlies virsū man glāstija manus matus. Es skatījos viņa zilajās acīs, tās aizveda tālu prom, aizmirstot šo pasauli. Tās bija skaistas. Strauji apkampu viņu, mūsu krūtīm un siltajai elpai saskaroties. Es dzirdēju katru sirdpusktu. Noskūpsiju viņu ilgā un ciešā skūpstā.

-Es tevi mīlu- čukstēju Edmumdam
-Es tevi vēl vairāk MĪLU!- Edmunds klusi atbildēja un noskūpstīja mani vēlreiz. Visa pasaule bija sagriezusies kājām gaisā. Es biju neaprakstāmi laimīga. Ielaidu pirkstus Edmunda plaukstās un tā mēs sēdējām kādas desmit minūtes, līdz sadzirdējām kādu nākam. Strauji piecēlāmies. Apkampu Edmundu un aši noskūpstīju. Grasījos jau skriet prom, tomēr Edmunda roka mani satvēra un pievilka mani cieši klāt. Atkal tās acis. Pēdējais skūpsts un atlaižot roku es jau skrēju prom. Paslēpos krūmos, līdz bija droši skriet atpakaļ uz dārzu. Domu bija daudz tomēr es skaidri zināju- Edmundu man neviens neatņems, pat tēvs!!!

Tagad kādu laiku nerakstīšu, jo braukšu prom:(