Es uzeju uz tilta un skatos uz ielu.
Es nolieku rokas uz tilta margām un skatos uz saulrietu. Es gaidīšu, kamēr satumsīs, un tad es nolekšu no tilta. Man ir apnicis jau dzīvot.
Naktī, tumsā
Es pārkāpju pāri margām un jau grasos lekt, kad pēkšņi es dzirdu, ka kāds man saka:"Esi pārliecināta, ka gribi lekt??" Es paskatos uz aizmuguri, uz cilvēku, kas mani uzrunāja.
Es saku:"Tas ir mans pēdējais lēmums šajā dzīvē, tāpēc jā." Puisis saka:"Bet vai tu esi padomājusi par citiem, taviem radiniekiem vai draugiem??" Es jautāju:"Par kuriem?? Par puisi, kurš aizgāja no manis pie manas draudzenes?? Par mammu un tēti, kuri pirms 4 gadiem nomira avārijā, vai par māsu, kura uztaisīja pašnāvību?? Varbūt par brāli, kurš dzērumā mēģināja mani izvarot, nu labi, izvaroja un tad pakārās??" Viņš saka:"Nu... bet padomā, piemēram, kādam cilvēkam būs jāvelk ārā tavs līķis. Viņam būs jāpūlas, lai tevi izvilktu. Un, ja tu leksi, droši vien, ka es lekšu tev pakaļ. Vai tu to gribi??" Viņš panāk man dažus soļus tuvāk un uzliek rokas uz margām. Viņš man saka:"Tici man, es arī katru dienu gribu uztaisīt pašnāvību, bet es tad apstājos, prātojot:"Vai man nepaliks labāk?? Vai es vēlāk nevarētu nožēlot, ka nepaliku ilgāk, lai pārbaudītu, vai man nepaliks labāk??"" Es sāku apdomāties, bet tad es pēkšņi paslīdu un sāku krist. Es iekliedzos un pastiepju roku pretī viņam, lai gan zinu, ka viņš mani vairs nevar noķert.
Tā puiša skatupunkts
Es runājos ar to meiteni, kad pēkšņi viņa paslīd un sāk krist. Viņa iekliedzas un pastiepj roku uz manu pusi. Es ātri nometu jaku, un, klusi nolamādamies, pārlienu pār margām un ielecu viņai pakaļ.
Meitenes skatupunkts
Es, kad iekrītu ūdenī, pat necenšos peldēt. Es, pirmkārt, gribu tomēr nomirt, un otrkārt, es nemāku peldēt. Es sāku grimt un sarijos daudz ūdeni, drīz aizverot acis un zaudējot samaņu.
Puiša skatupunkts
Tā meitene sāk grimt, pat necīnīdamās. Muļķe. Es ienirstu viņai pakaļ, un saķeru viņu. Viņa ir zaudējusi samaņu. Es sāku peldēt krastā, turot aiz rokas un velkot to meiteni ārā. Es izpeldu krastā un izvelku meiteni. Es nolieku viņu uz cietas virsmas un ātri apskatu viņu. Es sāku viņai veikt mākslīgo elpināšanu, un drīz vien viņa sāk klepot ūdeni un atver acis. Viņa jautā:"Kāpēc??" Es saku:"Es jau teicu, ka lekšu pakaļ. Ja es nelektu, es nevarētu naktīs gulēt. Nu...es mazāk varētu naktīs pagulēt." Viņa pasmaida vāji un apsēžas. Es pastiepju roku rokasspiedienam un saku:"Starp citu, mani sauc Yoongi. Min Yoongi." Viņa saka:"Skaidrs....mani sauc Kim Min Jee." Es saku:"Nu...labi. Nāc, ejam uz manu mašīnu. Aizvedīšu tevi mājās." Es pastiepju viņai roku, viņa to saķer un es pieceļu viņu kājās. Mēs ejam uz manu mašīnu.
Min Jee skatupunkts
Mēs aizejam uz viņa mašīnu un tad viņš mani aizved mājās.
Nākamajā rītā
Es eju uz kafejnīcu "paēst un padzert kafiju". Kāpēc pēdiņās?? Es parasti, kad šeit atnāku, neēdu neko. Es pasūtu, bet neēdu. Es skatos uz man atnesto ēdienu, bet pat nedomāju par tā ēšanu. Pēkšņi kāds apsēžas pie mana galdiņa. Tas ir vakardienas puisis. Viņš saka:"Sveika. Ko neēd??" Es saku:"Negribu." Viņš pasmaida un jautā:"Kāpēc tad pasūtīji??" Es saku:"Nezinu." Viņš uzliek naudaszīmi uz mana šķīvja, saķer manu roku un saka:"Nāc. Ejam pastaigā." Mēs aizejam uz Hangang parku.