Divas Puses |1.daļa|✓

17.

Stundas beidzās. Uzreiz pēc stundām Sebam bija futbola treniņš. Iekārtojos uz tribīnēm. Blakus man apsēdās Hloja. Meitene arī bija atnākusi.

-Kā tev ar manu brāli?-

-Šodien atkal ejam pastaigāties, nu pēc treniņa.- Pasmaidīju. Es esmu tik priecīga. Hloja būs ideāla meitene manam brālim.

-Kā tev ar manu brāli?- Viņa paskatījās uz mani.

-Es nezinu.- Nopūtos. Zinu, ka viņa ir Īzaka māsa, bet viņa ir arī mana tuvākā draudzene.

-Starp tevi un Lūkasu kaut kas ir. To nevar nepamanīt. Kā Īzaka māsa es teiktu, lai noteikti izvēlies manu brāli, bet kā draudzene, izvēlies, ko tu vēlies. Ar kuru tu jūties tu pati.-  Lūkasa priekšā es jūtos es pati. Tur jau rodas cits jautājums. Vai Lūkass izvēlētos mani?

Kad puišiem beidzās treniņš, mēs satikāmies pie stadiona ieejas. Mums garām pagāja Lūkassz kurš izskatījās pārskaities.

-Uz kurieni tu?-

-Nav tava darīšana, Katnisa!- Man bija taisnība. Puisis, aizcērtot mašīnas durvis, aizbrauca prom. Viņš izskatījās uzvilkts. Kāds izbojāja viņa garastāvokli.

-Nepievērs uzmanību, viņam mēdz būt tādi gadījumi, kad uzbrūk par neko.- Kajs paraustīja plecus.

Man bija raizes. Es biju ļoti emocionāla un šis man uzjundīja sāpes. Viņa vārdi mani sāpināja, ja pat viņš īsti neko nepateica. Tas mani ļoti iespaido. Viņš mani iespaido vairāk nekā Īzaks. Īzaks ir fantastisks puisis, kāpēc man nevar patikt viņš? Kāpēc? Es tikko atzinu, ka man labāk latīk Lūkass.

Es neizrādīju savas jūtas un vienkārši mākslīgi pasmaidīju. Sebastians ar Hloju aizgāja. Kajs man piedāvāja aizvest, bet es nepiekritu. Gāju uz mājām caur garāko ceļu. Vēlējos pastaigāties. Man zvanīja māte.

-Sveika, kur esi? Brauksi ar mums pie vecmammas?-

-Čau, mammu. Es esmu parkā, nebraukšu.- Lēnām sāku iet uz mājas pusi.

-Nu, labi, nekavējies ilgi ārā. Esi uzmanīga.- Viņa nomera klahsuli.

Pēc laika jau biju mājās un protams, ka vecāku un Seba nebija. Drošvien vecāki tur, vecmammas mājā, paliks visu nakti. Zinot, ka Sebs izgāja ar Hloju, Sebs viņu aizvedīs uz kādu vietu un būs vēlu mājās. Kad iegāju mājā iekšā, novilku kurpes un ieslēdzu televizoru. Apgūlos dīvānā. Es ieslēdzu vienkārši televizoru. Atkal iedomājos par Lūkasu un manas dažas asaras nolija. Ātri tās noslaucīju.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Sebs aizmirsis atkal atslēgas? Neapmierināti piecēlos un attaisīju durvis. Tur bija Lūkass.

-Ej prom.- Taisīju ciet durvis. Viņš ielika durvju spraugā kāju.

-Neiešu es nekur, es tikko atbraucu.- Viņš šļupstēja. Jutu alkahola smaku.

-Tu brauci dzēris?- Es biju vīlusies.

-Jā, bet es esmu dzīvs.- Viņš iesmējās.

-Ar tevi varēja kas atgadīties.- Nopūtos. Par laimi, nekas nenotika. Puisis iegāja iekšā mājā. Pareizāk, būtu jāsaka, ka iegāzās.

-"Tev paveicās, ka mājā neviena nav.-

-Piedod, ka pret tevi tā izturējos. Es tā negribēju, Millere.-

-Kad būsi pilnā prātā, tad parunāsim.- Nopūtos.

-Tu zini, kāds es esmu idiots, kad neesmu dzēris. Bet kad man galva ir ku-kū, tad es esmu diezgan ideāls cilvēks.- Iesmējos. Man labāk patika nedzēris Lūkass.

-Es laikam braukšu. Es gribēju tev atvainoties.-

-Nekādā gadījumā, tu šonakt paliksi šeit. Tu nevari braukt dzērumā.-

-Vienalga.- Viņš devās uz durvju pusi.

-Man nav vienalga.- Satvēru viņu aiz rokas. Viņš ieskatījās manās acīs, kuras cieši raudzījās uz viņu.

-Labi, es palikšu.-  Viņš viegli pieskārās manam vaigam un viegli to noglāstīja. Man patika Lūkasa pieskārieni. Pasmaidīju.

Es izslēdzu televizoru un gāju uz otro stāvu. Lūkass man sekoja. Paņēmu no skapja savu pidžamu un iegāju vannasistabā. Iztīriju zobus un pārģērbos. Kad iegāju atpakaļ istabā, Lūkass gulēja manā gultā. Apgūlos viņam blakus un pēc laika aizmigu.