Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Iegāju iekšā mājā. Tur mani sagaidīja šoks. Tur stāvēja mani vecāki. Nometu somu un ātri novilku apavus. Pēc laika jau atrados vecāku apskāvienos.
-Jūs man pietrūkāt.- Nošņukstēju, bet tik pat ātri novaldīju savas emocijas.
-Kur ir Sebastians?- Mani arī tas intresēja.
-Drošvien ar Kaju vai ar Hloju.- Vecāki uzmeta man skatienu. -Hloja ir puiša, varētu teikt, ka draudzene.- Viņi pasmaidīja.
-Prieksa, ka esat iejutušies.-
-Te ir daudzi no futbola nometnes, kurās bija Sebastians. Tas palīdzēja.-
-Un kas tas par puisi?- Viņai tiešām ir jābūt tik ziņkārīgai? Nosarku. Noteikti var manīt, ka Lūkass pat sarunas laikā mājoja manās domās. Viņa pasmīnēja.
-Tas ir Lūkass, mēs esam tikai draugi. Satiku viņu kafeinīcā un tad viņš piedāvāja pavadīt un viss.- Paraustīju plecus.
-Tu tik daudz neesi smaidījusi ilgu laiku. Man prieks par to.- Viņa noteikti pārpata. Lai gan te nebija, ko pārprast. Man un Lūkasam tāpat nekas nesanākt. Neņēmu to galvā.
-Džemperis?- Tētis šoreiz iesaistījās sarunā.-
-Lūkasa. Man bija auksti un viņš man iedeva. Es eju gulēt, jo man ir bail, ka mani nomocīsiet ar jautājumiem.- Visi iesmējāmies.
Aizgāju uz savu istabu. Novilku savas bikses un uzvilku pidžamas šortus. Es nevēlējos vilkt nost Lūkasa džemperi. Tas man deva sava veida siltumu. Ielīdu gultā un pierāvu džempera apkaklu pie savas sejas un ieelpoju tās smaržu. Tā tik ļoti smaržoja pēc Lūkasa. Pasmaidīju. Es viņu...nē. Izslēdzu gaismu, kas nāca no nakts lampas.
Es un Lūkass. Ta šodien likās tik perfekti. Mūsu mazā ķircināšana, bet es zināju, ka tam nākotnes nav. Mēs nevaram to turpināt. Es viņam neko nenozīmē, viņš man arī nē. It kā. Tikai draugu attiecības. Es pat nemanīju kā man galvā iemājojās Lūkasa smaids. Nolamājos, bet tomēr, pierāvusi sev tuvāk džemperi, aizmigu.
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Es biju gulējusi nedaudz labāk nekā pagājuši nakt'. Mani vairs nemājoja murgi. Paraudzījos pulkstenī. Nolādēts. Man ir nieka desmit minūtes. Izlēcu no gultas un novilku pidžamas šortus, ātri izvilkusi no skapja džinsus, uzvilku tos mugurā. Man bija vienalga, ka iešu uz skolu ar Lūkasa džemperi. Ieskrēju vannasistabā un iztīrīju zobus, tad saķemmēju matus. Kāpēc es vienmēr pamostos tik vēlu? Ātri sakārtoju somu un noskrēju lejā. Vecāku nebija. Uzvilku savus converse un izgāju ārā no mājas. Aizslēdzu to. Iesēdos mašīnā, blakus brālim.
-Tieši laikā.- Nopūtos. Mēs izbraucām un pēc desmit minūtēm bijām skolā. Visi kā parasti stāvēja pie skapīšiem. Lūkass, mani ieraudzījis, pasmīnēja
-Es steidzos un tas bija pirmais, ko paņēmu.- Es meloju. Es to vienkārši nevēlējos vilkt nost.
-Tev nevajag attaisnoties, vienkārši tev tas izskatās sasodīti labi.- Nosarku. Pasmaidīju. Samīļoju Hloju, kura stāvēja blakus Sebastuana.. Tā tad viņiem viss labi. Samīļoju Kaju. Kajs nopētīja mani un paskatījās uz Lūkasu, kurš bija ieurbies telefonā.
-Tas, ka tu viņu samīļoji un tā.- Viņš mūs redzēja.
-Mēs esam tikai draugi.- Tā tak bija, ja? Puisis uzreiz pasmaidīja. Es nebiju viņam vienaldzīga.
-Varbūt šodien visi nobastojam?-Pagriezos pret pārējiem. Visi dīvaini uz mani paskatījās. -Kas?- Pasmaidīju.
-Mēs nebastosim.- Viņš paskatījās uz mani.
-Labi, dīvaini bija tas, ko pateica Katnisa, bet vēl dīvaināk bija tas, ko pateica Lūkass.- Visi piekrita Endrū.
Tomēr izlēmām nebastot. Mēs gājām uz klasi. Pirmā stunda bija mūzika. Iegājām iekšā kabinetā. Šajā stundā es sēdēju ar savu brāli Sebastianu. Īzaks sēdēja priekšā man, Lūkass aiz manis.
-Katnisa, šodien aiziesim kaut kur kopā?- Īzaks vēlas ar mani pavadīt laiku. Noraidoši pakratīju galvu.
-Netieku, piedod.- Paraustīju plecus un nolaidu skatienu. Vispār man nekas nebija plānots, es vienkārši nevēlējos pavadīt laiku ar Īzaku. Tas izklausījās nejauki, bet, no manas puses, tas likās nepareizi.Man vajadzēja visu apdomāt.
Noskanēja zvans. Šī bija mūsu pirmā mūzikas stunda, jo iepriekš skolotājs bija slims. Ienāca skolotājs.
-Vai atcerieties mūsu labākos dziedātājus pagājušo gad'?-
-Protams.- Mia pasmaidīja.
-Tā ir Lea, tas ir Lūkass un Endrū.- Es nezināku, ka Lūkass dzied. Pat nebrīnos, ka viņi trīs. Visas meitenes sāka skatīties uz Lūkasu. Viņš likās vienaldzīgs. Ja skatiens spētu nogalināt, viņas tiktu nogalinātas vismaz simts reižu. Mana skatiena dēļ. Es esmu stulbene. Paskatījos uz viņu un puisis uzreiz pasmīnēja.
-Atnāciet kaut ko uzdziediet. Sen neko neesam dzirdējuši. Viņi arī uzvarēja daudzos konkursos.- Visi trīs piecēlās un, apsēžoties klases priekšā, paņēma mikrofonus.
Es nedomāju, ka viņu balsis tik labi saderēs kopā. Viņu balsis bija ļoti skaistas. Es zīmēju savas klades maliņā. Ik pa brīžiem padziedot līdzi dziesma.
Kad viņi beidza dziedāt, es pacēlu acis. Lūkass skatiens tika vērsts uz manu pusi. Pat manot, ka esmu pieķērusi, viņš turpināja manī vērties. Nosarku. Viņš nevar skatīties uz kādu citu? Aizliku matu šķipsnu aiz auss un novērsu skatienu. Tas ir ļoti neveikli.
Nākamo stundas daļu mēs rakstījām par mūzikas stilu-klacisismu. Mēs par to mācijāmies septītajā klasē, bet šobrīd vienkārši atkārtojām vielu.
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
