Sun&Moon in your hands

1

Ir vasaras pēdējā nedēļa. Saules stari karsē tā jau brūno ādu. Es tikai pasmaidu un turpinu sauļoties. ''Vai tu tur vēl ilgi?'' Yugyeom žēlabās jautā sēžot ēnā. Viņam nepatīk saule, esmu vienmēr jautājusi kāpēc, bet viņš vienmēr atbildi noklusē. Pieceļos sēdus un paskatos uz viņu. ''Tev derētu nosauļoties!'' viņš tikai nosprauslājas. Pats vainīgs! Pieceļos kājās un aptinu sev apkārt Yugyeom iedoto lakatu kas stāvēja pie viņa. ''Kāpēc tu man vienmēr esi klāt, vai tu mani pieskati?''nesaprašanā jautāju. ''Lai tevi neviens nenozog.'' viņš paraustot plecus iesmejas. Es tikai paceļu uzaci. ''Cik man gādīgs brālis!'' tad apskauju viņu, viņš satver mani cieši. ''Kādas sajūtas pēdējā vasaras nedēļā?'' viņš jautā atlaizdams mani. Es sāku žēlabaini čīkstēt. ''Yugyeom tu tīšām to jautā?'' viņš tikai iesmejas, paeju viņam garām un dodos uz istabu pārģērbties. Uzvelku plānu dzeltenu kleitiņu un ieskatos spogulī, ja godīgi esmu pārsteigta par savu sejas ādu. Man nav jālieto kosmētika! Tas ir tik forši, man ir brūnas acis kā brālim un tēvam, bet mammai vienīgajai ir zilas. 

Noeju lejā uz virtuvi. Pie galda virtuvē sēž Yugyeom, viņš ēd manu saldējumu! ''Ko tu dari?'' viņš ieliek vēl vienu karoti saldējuma mutē. ''Piedod man ļoti gribējās, gribi?''viņš pasniegdams saldējuma kasti uz priekšu jautā. Es pamāju ar galvu un paņemu vēl vienu karoti un apsēžos blakus viņam. ''Vēlies braukt man līdzi uz veikalu? Man vajag skolai burtnīcas un šo to.'' jautāju  ''Cerams tu tur ilgi nebūsi!'' Yugyeom nolikdams uz galda saldējumu pieceļas, lai dotos . ''Nebūs jau ilgi tu jau zini, ka sabiedrību nevaru paciest." atgādinu brālim.

Tagad esam ceļā uz lielveikalu. ''Tev pašam nekas nav vajadzīgs veikalā?'' kārtodama matus mašīnas salonā jautāju. ''Apģērbu man vajag.'' viņš pagriezdamies pa labi pagriezienā secina. ''Kā tad ar skolu?'' paskatos uz viņu nesaprašanā. ''Es tikai izmantoju vienu kladi visam gadam un tā pati man jau ir nopirkta.'' esmu pārsteigta, kā var visu sarakstīt vienā kladē, es pati personīgi tur neko neatrastu. Viņš vispār kaut ko pieraksta?

Esam klāt, abi izkāpjam no mašīnas, uzlieku saulesbrilles un dodos uz lielveikala pusi. Ieejam iekšā un šeit ir daudz dažādu zīmolu veikalu.''Tad es dodos pēc sev vajadzīgā!'' ejot uz izvēlēto veikalu saku, bet Yugyeom mani parauj atpakaļ. ''Nekur nepazūdi, ja nu kas zvani! '' es viņam aizsūtu gaisa buču un dodos iekšā. Ieraugu rūtiņu klades un dažas paņemu, tad paņemu līniju. Paņemu vēl dažas zilās pildspalvas un dodos uz kasi. Samaksāju un dodos tālāk. Eju garām veikaliem un jūtu, ka kaut kas nav kā vajag. Paskatos apkārt un ieraugu, ka kāds mani vēro. Tas puisis ir diezgan jauns, blondi mati un pats apģērbies melnā. Jūtos tik neomulīgi. Kur ir Yugyeom? Paskatos apkārt un pamanu vēl sešus kas mani vēro. Ieplešu acis un izņemu telefonu no kabatas un atrodu brāļa numuru. ''Palīdzi man, mani vēro septiņi puiši.'' man ir grūti noturēt telefonu, jo man rokas trīc, man jua sāk iestāties panika. ''Neuztraucies tūlīt būšu.'' viņš beidz sarunu, bet es tak viņam nepateicu kur esmu. ''Tev viss labi?'' nobīstos no pēkšņas balss, un pazskatos uz Yugyeom kurš jautājot aplūko mani, es viņu apskauju. ''Kā tu zināji kur esmu?'' viņš skatīdamies man acīs atbild ''Intuīcija.'' un paņem manus iepirkumus. Pēkšņi viens tumšmatains puisis tuvojas mums diezgan raitā solī. Viņš pienāk klāt ,Yugyeom apliekot roku man apkārt kā vairogu. ''Domāju, ka tevi nekad nesastapšu man te stāsta, ka esi miris.'' es nesaprašanā paskatos uz Yugyeom. ''Tu viņu pazīsti?'' klusi jautāju viņš apstiprinoši pamāj ar galvu. ''Tu izvēlējies dzīvot ar cilvēkiem, cik garlaicīgi.'' Tagad arī pievienojas pārējie kurus redzēju. Tad es pamanu to blondo puisi kurš stāvēja augšā uz balkona, viņš ir glīts. ''Kas ir viņa?'' jautā kāds puisis. ''Nedomāju, ka tā ir jūsu darīšana.''viņš dusmīgi skatīdamies uz viņu saka. ''Kas esat jūs?'' nedroši jautāju. ''Esam BTS, meklējām visur Yugyeom, lai viņu atgrieztu pie bandas kur viņš  iederas.'' viņš laipni uzsmaida sava sakāmā beigās. ''Kādas bandas?'' nesaprašanā jautāju. Brālis vienmēr ir bijis man klāt neesmu pamanījis, ka viņš kaut kur būtu gājis bez manis. ''Neiejauc viņu šeit!'' viņš iesmejas.''Izskatās, ka tu viņai neko neesi stāstījis par mūsu pasauli.'' viņš satver manu roku ciešāk. ''Viņa nepieder pie tās.'' esmu galīgā nesaprašanā par ko viņi runā. ''Yugyeom es gribu mājās!'' lūdzos, jo nejūtos droši starp tik daudz puišiem. ''RM, nedomāju, ka viņu vajag tur iejaukt!'' Ierunājas blondais puisis, kurš man piesaistīja uzmanību ar glīto izskatu. Vai viņš mani aizstāv? ''Es lemšu, Yoongi, par to vai viņai vajag zināt!'' RM skarbi paziņo, Yoongi no viņa skarbā toņa pat nenoraustās, kamēr mana sirds dauzās bailēs. ''Tev jāatgriežas pie GOT7 kamēr JB nav izdomājis skarbākus veidus, kā tevi atgriezt tur kur tev būtu jābūt. ''RM saka ar mazu draudu toni. ''Labi, bet tagad mēs dosimies.'' Yugyeom paziņo mani turēdams aiz rokas. Mēs abi dodamies uz izeju.

''Kāds tev sakars ar GOT7?''pagriežos pret viņu un jautāju. ''Agrāk visi bijām labi draugi, bet es aizgāju.''viņš nopūzdamies paskaidro. ''Kādēļ aizgāji?'' viņš sarauc pieri. ''Negribēju, lai tevi apdraudētu lietas ko mēs darījām.'' viņš manis dēļ atteicās no draugiem. Man žēl, ka viņam nācās to darīt. ''Ja tu tagad nebūtu man blakus tu varētu izbaudīt daudz ko!'' ar nožēlu secinu. ''Domā, ka man tava kompānija nepatīk? Es vienkārši izvēlējos to, kas man ir svarīgākais un tā esi tu.'' Es pasmaidu par viņa aizkustinošajiem vārdiem. Man ir paveicies, kad man ir tik sirsnīgs brālis. ''Es tevi mīlu.'' nočukstu ''Es Tevi arī, Amelia.''