Sun&Moon in your hands

4

"Kā tu uzzināji, ka viņa ir šeit?" Yugyeom pieceļoties kājās un jautāju. "Es nezināju, bet gan RM uzzināja es tikai dzirdēju un devos šurp." uzmezdams skatu Yugyeom atbildu. Viņš tikai nopūšas." Es nesaprotu, kāpēc visiem viņu vajag!" es paskatos uz Ameliu "Asiņu dēļ, tu gan jau zini meiteņu asinis ir viss garšīgākās." saku pēc savas pieredzes. Yugyeom paskatās uz mani. "Es šodien gandrīz vienu nogalināju." paraustu plecus tā itkā tas būtu normāli. "Tu jau saproti man tas neko daudz neizsaka, jo tā ir mana ikdiena." atklāju patiesību. "Bet kā tu vari novaldīties viņas klātbūtnē?" pārsteigts par Yugyeom paškontroli jautāju. "Kad man bija 16 bija daudz grūtāk novaldīties. Viņa man ir viss un dēļ viņas es mainu savu būtību. Tu stāvi pie palodzes, jo tu domā, ka nevarēsi kontrolēt sevi." Viņš secina. "Yugyeom mums būtu jārunā ārpusē." Yugyeom sarauc uzacis, norādu ar roku uz Ameliu.
Esam kafejnīcā un pašlaik dzeram kafiju. "Nesaprotu kā viņi šito var iedzert." Yugyeom pretīgumā viebjas. "Zinu nav garšīgi, bet mums kaut kā būtu jaiederās cilvēku sabiedrībā." iedzerot mazu malciņu saku. "Tu domā, ka viņa visu dzird?" Yugyeom pēkšņi jautā. "Protams, tad jau tu redzēsi, kad viņa piecelsies prasīs paskaidrojumu par dzirdēto." viņš tikai iepleš acis. "Es došos rīt uz skolu." Yugyeom celdamies saka. Iesmejos par viņu "Tu gan esi iejuties cilvēka lomā." Yugyeom tikai nosmejas.

Yugyeom skata punkts.
Rīt jau trešais mēnesis, bet Amelia nav modusies. Tas mani jau satrauc dienu, dienām. Pa šo laiku ar Yoongi esmu sadraudzējies. Esam staigājuši pa naktīm un sūkuši no cilvēkiem asinis. Man vairs nerūp cilvēki, necenšos viņu klātbūtnē valdīties. Yoongi vienmēr liek atslābt un izbaudīt visu ko daru. Tomēr Amelia's dzīvība pat guļot neļauj man aizmirst to kripatu cilvēcības. Šodien pie tam ir diena, kad viņu atslēgs no iekārtām. Esmu sarunājis ar Yoongi tikties pie slimnīcas, lai kopīgi apciemotu Ameliju.
Esmu atbraucis un viņš jau gaida. "Domāju, ka būs jau telts jāceļ!" Yoongi ar viltotām dusmām saka. "Gribētu redzēt, labi mums daudz laika vairs nav." Ieejam palātā, viņa vēl guļ, nekas nav mainījies. "Man liks parakstīt papīrus." tas pat nav cilvēciski. "Tad tev jāpieņem variants kas tev nepatīk!" Yoongi atgādina par iespēju kas var viņu izglābt man tā to negribas darīt, bet ja liktenis lēmis. "Man tiešām to darīt?" izmisumā jautāju. "Yugyeom tev par to jālemj!" Tas ir viss sarežģītākais lēmums manā dzīvē.

Amelia's skata punkts.
Esmu ieslodzīta sevī jau kādu laiku. Pie manis nāk ciemos Yugyeom un Yoongi. Jā tas pats blondais puisis kuru pirmo reizi sastapu veikalā. Viņi taisās pieņemt lēmumu kas izmainīs manu dzīvi. Yugyeom ir samocīts dēļ grūtās izvēles. Viss ko apkārt redzu ir tikai gaisma. Es atrodos vietā kas atgādina paradīzi. Tā ir skaista vieta no kuras neviens negribētu aiziet, tomēr esmu nolēmusi to pamest, dēļ cilvēkiem kas cieš sāpēs. "Tev ir iespēja atgriezties pie cilvēkiem kuri tev rūp, bet tev jānes upuris." dzirdu balsi, bet īpašnieku neredzu. "Kas Jūs esat?" jautāju balsij kas mani uzrunā jau otro reizi. "Esmu dvēsele kura ir iesprostota ķermenī kas nepieder man. Tagad tev ir jālemj ātri kamēr vārti ir atvērti. Tu dzīvosi ar kaiti trīs mēnešus, savu laiku izmanto prātīgi." un no vienīgā tumšā stūra paradīzē iznāk vilks kurš ar purnu norāda uz vārtiem. Es skrienu uz vārtiem, no laimes man sāk birt asaras.

Pieceļos strauji gultā, kā no murga.

Yugyeom skata punkts.
Pēkšņi aparāti sāk pīkstēt skaļāk un straujāk. Abi ar Yoongi saskatāmies. Amelia pieceļas gultā sēdus. Abi pieskrienam klāt viņai. Amelia paskatās uz mums, pirmais kas pievērsa mūsu uzmanību ir viņas asaras uz vaigiem. Viņa sāk smaidīt, satveru viņas seju un noslauku asaras no vaigiem. "Tu mums liki ilgi gaidīt." Tad viņa paskatās uz Yoongi. "Cik ilgi es gulēju?" viņa lūkodamās uz mums jautā. "Gandrīz visu semestri, tagad ir novembris!" viņa iepleš acis un cenšas iekārtoties ērtāk. Yoongi saliek viņai aiz muguras spilvenus un palīdz atstutēties, tad viņš viņai piekārto segu. "Paldies Yoongi!" Viņš viņai uzsmaida izmocītu smaidu.

Ir pagājušas divas nedēļas kopš Amelia's pamošanās slimnīcā. Mājās esam tikai divas dienas. "Rīt iešu uz skolu, jo esmu tik daudz iekavējusi." Es tikai nogrozu galvu un iemalkoju kafiju. Esmu sācis dzert kafiju, jo kā Yoongi man teica tas ir solis cilvēcībai."Tu dzer kafiju?" viņa izraudama kafijas krūzi no rokām pārbauda vai tā pa tiešām ir. "Kopš laika kad tu biji slimnīcā." viņa adod krūzi atpakaļ un ne vārda neteigdama aiziet. Nesaprašanā noskatos kā viņa aiziet. Vai es pateicu ko lieku?