Ko viņš patiesi mīl? Meiteni, kuras izskats un pat vārds ir noslēpums, vai arī to ar kuru viņš dzīvo zem viena jumta?
!Patīkamākai un uzskatāmākai lasīšanai, izmanto ritināšanas lasīšanas režīmu, nevis šķirstīšanas (reading mode: scrolling)!
Sajutos nedaudz vainīgs, ka Sofa cēlās agrāk, bet varbūt viņa nemaz nebija gulējusi visu nakti...
Vai manis dēļ?
Nolēmu pēc stundām iegriesties saldumu bodītē un sapirkt dažādus našķus. Zinu, ka viņai tie garšo. Par to var spriest, ja ieskatās vienā no virtuves skapīšiem. Biju arī pamanījis, ka viņas saldumu krājumi jau iet uz beigām un daļu no tā, kas tajā bija, es atceros. Tāpēc, pateicoties un atvainojoties, es piepildīšu to skapīti no jauna.
Sofai ļoti garšo Snickers tāpēc to es nopirku pēc iespējas vairāk.
No bodītes es izgāju ar trīs lieliem maisiem, kas pārpildīti ne tikai ar saldumiem.
Pārbaudīju savu instagramu, bet ziņas no tās meitenes nebija. Uzrakstīju norīta, bet viņa vēl nav pat izlasījusi. Varbūt kaut kas atgadījās?
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
###
Vakarā Sofa ieradās ar sliktu noskaņojumu. Kad paprasīju, kas noticis, viņa nevēlējās atbildēt.
-Varbūt tomēr pastāstīsi? Paliks vieglāk, ja izstāstīsi...-es atspiedies pret virtuves sienu skatījos kā Sofa cenšas pagatavot vakariņas. Cenšas, jo viņas pleci ik pa laikam notrīsēja. Viņa bija uz robežas, lai sāktu raudāt.
-Mēs neesam draugi! Skaidrs?-viņa pagriezās pret mani un paaugstinātā tonī pateica.
-Wow... nu labi, mierīgāk. Es tikai gribēju palīdzēt,-es vīlies un ar nenormāli jocīgu sajūtu, itkā krūtis sažņaugtos kamolā, devos ārā no virtuves.
Es nepaspēju iziet, kad sadzirdēju šņukstus. Es pagriezos tā, lai ar acs kaktiņu redzētu, kas noticis.
Sofa ar abām rokām balstoties pret virtuves leti raudāja. Viņas asaras pilēja uz salātlapām, kuras viņa nupat bija griezusi.
Es iegāju virtuvē un novācu no viņas priekšas griežamo dēlīti, virtuves piederumus, šķīvjus.
-Domāju šovakar mums nevajag normālas vakariņas,-es pateicu un meitene pacēla galvu un asarainām acīm, apjukusi uz mani paskatījās, kad es sāku virzīties uz našķu skapīša pusi.
-Namdžun, viņā gandrīz nekā nav...-viņa caur šņukstiem izdvesa.
-Kā ta nav? Kas tad ir šis?-es atvēru skapīti, kas bija pārpildīts ar saldumiem.
Sofa stāvēja apjukusi.
-Tas ir tev,-es pateicu, pasmaidot.
-Tu to visu nopirki?
-Jā...
-Man?-viņa nepārliecinoši jautāja.
-Kam tad vēl?-es iesmējos,-Mēs te dzīvojam tikai divi vien.
Viņa piegāja pie skapīša.
-Tu pat visu smuki sakārtoji,-viņa pasmaidīja, bet smaids bija skumjš un nesasniedza acis.
