《Is this love?》

Part 7

Biju pārsteigts par Sofas reakciju. Kāpēc viņai nepatīk suņi? Vai viņai ir negatīva pieredze? Varbūt viņu kādreiz bija sakodis kāds suns...

Un atkal manas domas griežas ap Sofu. Kas man, pie velna jāizdara, lai pārstātu par viņu domāt?

-Monij, mums uzradās problēmiņa...-suns pacēla savu skatienu un ieskatījas man tieši acīs tā, ka sirds sažņaudzās,-Tev vajadzēs dzīvoties manā istabā.

Es iegāju istabā un mans skatiens piezemējās pie hūdija, kas mētājās pa grīdu un kuru iepriekš aizmetu prom.

-Pagaidām, kamēr es neiegādājos priekš tevis guļamvietu, vari gulēt uz mana hūdija,-es pacēlu drēbes gabalu no grīdas un uzklāju pie radiatoriem, radot no tā pēc formas guļamvietai līdzīgu vietiņu sunim,-Te tev būs silti.

###

Kad sadzirdēju ieejas durvis atveramies, uzreiz izgāju ārā no savas istabas.

Sofa stāvēja durvīs un skatījās tieši uz mani. Pat tad, kad viņa vilka nost apavus, viņa centās skatīties uz mani.

Es klusēju, gaidot, ko tad viņa pateiks.

-Tātad suns...-bija pirmais, ko es dzirdēju viņu pasakam.

Iestājās klusums. Viņa vienkārši stāvēja un uz mani skatījās, itkā censtos kaut ko saprast.

-Tev nešķiet, ka šis ir pietiekami svarīgs jautājums, lai pakonsultētos sākumā ar mani? Tādas lietas izlemj kopīgi,-viņa teica itka pārmetot.

Jā, būtu pareizāk parunāt iepriekš, bet... ja viņa pateiktu nē, es tāpat nevarētu suni atstāt uz ielas.

-Es apsolu, ka viņš tev problēmas nesagādās. Ja kas, par visu būšu atbildīgs es.

Sofa samiedza acis un mirkli padomāja, pirms sniegt atbildi.

-Labi. Bet aizved viņu pie vetārsta,-viņa pagāja man garām un iegāja savā istabā.

Viņa laikam ir apvainojusies...

###

Atlikušo nedēļu es izvairījos no Sofas kā vien varēju. Šķiet viņa sāk nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, bet neko nesaka. Kad saskrienamies mājās, viņa smaida itkā par kaut ko ļoti priecātos. Tādos brīžos es jūtos kā slikts cilvēks.

Sestdien es piecēlos vēlu no rīta.

-Monij, es došos pirkt tev pavadiņu. Uzvedies labi,-es sabužināju suni pirms pamest istabu.

Patiesībā, ceturtdien, pēc vetārsta apmeklējuma es biju pasūtijis kaklajostu ar piekariņu uz kura ir gravējums, kur bija rakstīts, ka viņa vārds ir Monijs un otrā pusē mans telefona numurs. Šodien es dodos izņemt jau gatavu kaklajostu, piemeklēt pavadiņu un nopirkt guļamvietu, ēšanas trauciņus pūkainajam radījumam, kam esmu jau ļoti pieķēries.

Kad atgriezos mājās Monijs skrēja mani pasveicināt. Viņš bija ļoti priecīgs, bet tas, kas mani pārsteidza, bija sekojošais. Viņš mani pasveicinājis aizskrēja prom.

Nejau vienkārši uz manu istabu vai kur citur, bet viņš ieskrēja iekšā Sofas istabā!

Es iepletu acis.

-Monij! Stāvi! Nāc atpakaļ!!!!

Es ātri novilku apavus, tie palika nevīžīgi izmētāti priekštelpā, un devos raitā solī uz Sofas istabu. Biju nežēlīgi pārbijies un caur galvu izskrēja pat doma, ka Sofa mani izsviedīs ārā kopā ar visu suni.