《Is this love?》

Part 10 - OUTRO

Vēl nebiju atvēris acis, bet biju jau pamodies. Es centos sakārtot savas domas pēc vakardienas un atminējos, ka aizmigu blakus Sofai.

Manas acis atsprāga vaļā. Uz pieres parādījās sīkas, aukstas lāsītes.

Sofa...

Es paskatījos apkārt un ieraudzīju meiteni tepat manā gultā. Sofa nebija aizgājusi, bet gan palika, kaut arī gulēja pašā gultas maliņā. Viņa gulēja uz sāna ar seju pret mani, ļoti mierīga.

Pagriezies uz sāniem sajutu kā miers mani ieskauj.

Meitenes plakstiņi notrīsēja pirms viņa atvēra acis. Skaistais acu pāris sastapās ar manām. Pēc mirkļa meitene sakustējās un manas acis iepletās.

Sofa bija uz robežas, lai nokristu no gultas, bet mana roka pastiepās un saķēra meiteni un pievilka sev klāt.

Skaistās meitenes seja saviebās.

Es aizmirsu, ka viņas ķermeni klāj zilumi.

-Paldies!-viņa nočiepstēja un bezspēcīgi atstutēja savu pieri pret manām krūtīm.

-Varbūt tev vajag kaut kādas zāles?

-Nē, nē. Būs jau labi,-viņa nobubināja, viegli kņudinot manu ādu. Viņas lūpas teju skāra to.

Es viegli apguldīju savu roku uz viņas pleca un maigi paglaudīju viņu.

Sofa ir pārcietusi ko tik šausmīgu. Viņai noteikti ir morāla trauma, ja pat viņa to neatzīst.

Es turpināju vieglītēm glaudīt meitenes trauslo augumu līdz viņa iemiga, atbalstījusi galvu pret manām krūtīm.

###

Stundu vēlāk es izlēmu pagatavot mums kaut ko ēdamu. Nevēlos apgrūtināt Sofu, pie tam viņai ir jāatpūšas pēc iespējas vairāk.

Es atvēru ledusskapi.

Ko lai pagatavo, lai nenodeg māja?

Paņēmu telefonu un sāku meklēt vieglas receptes internetā. Un atradu vienu, kur nemaz nevajag izmantot plīti- tortillija.

Tagad galvenais uzdevums būs nenogriezt sev pirkstus.

Es sāku vilkt ārā produktus no ledusskapja un sapratu, ka man trūkst paša galvenā. Kur es taisos visu ietīt?

Ātri sataisījies devos uz tuvāko veikalu pakaļ tortillijas pamatnei. Visu ceļu lūdzos kaut tur būtu man nepieciešamais.

Man paveicās un jau pēc desmit minūtēm es biju atpakaļ virtuvē.

Sācis griezt dārzeņus es sadzirdēju kā atveras manas istabas durvis. Pēc mirkļa virtuvē parādījās Sofa, ietinusies manā segā.

-Ko tu dari?

-Taisu mums,-es ielūkojos pulkstenī,-nu jau pusdienas.

Es pasmaidīju un turpināju darboties. Sofa paņēma vēl vienu griežamo dēlīti un nazi. Jau stiepa roku uz dārzeņu pusi, bet es neļāvu viņai tos paņemt, uzliekot savu roku un viņas.

-Es pats,-mēs saskatījāmies, Sofa samulsa.

-Nu labi...

Meitene apsēdās un vēroja kā es ņemos ar ēdienu, brīžiem klusi pasmejoties, bet tad pieliekot mutei priekšā plaukstu, lai es nepamanu.

Pēc garas, izaicinājumu piepildītas pusotras stundas es biju pabeidzis.

-Viņi neizskatās tik skaisti kā attēlā, bet domāju, ka garša no tā nemainīsies,-es pakasīju pakausi.