Ko viņš patiesi mīl? Meiteni, kuras izskats un pat vārds ir noslēpums, vai arī to ar kuru viņš dzīvo zem viena jumta?
!Patīkamākai un uzskatāmākai lasīšanai, izmanto ritināšanas lasīšanas režīmu, nevis šķirstīšanas (reading mode: scrolling)!
Sofas siltās lūpas bija uz manām. Es sastingu. Manas acis iepletās pārsteigumā.
Kāpēc?
Pēc mirkļa, padevies viņas lūpām, atbildēju skūpstam.
Neskatīdamies, pabīdīju nostāk ēdienu un apsēdos tuvāk Sofai, lai padziļinātu skūpstu. Meitene uzlika savu roku man uz galvas un saspieda plaukstu, saņemdama manus matus un nedaudz tos pavelkot.
Man aizrāvās elpa. Sofa bija tik tuvu, ka es jutu cik strauji cilājas viņas krūtis. Uz mirkli sajutos tā itkā mēs būtu viens vesels, itkā tam tā būtu jābūt, bet tad kaut kur dziļi prātā es saklausīju smalku, ļoti klusu balsi, kas prasīja, ko es tagad daru?
Es atrāvos no Sofas un viņa skatījās lielām acīm manējās. Viņas krūtis joprojām strauji cilājās, elpa bija nevienmērīga un strauja, lūpas sarkanas. Viņa izskatījās skaisti.
-Ee... heh... piedod! Es ne...-ātri piecēlos un atmuguriski virzījos uz durvju pusi,- Es... nedomāju, ka varēšu apstāties. Tev nevajag tādu kā mani... es nedomāju, ka vajag,- joprojām, knapi varēdams salikt saprotamu teikumu, atmuguriski devos uz izejas pusi, bet atdūros pret kumodi, kas padarīja visu vēl neveiklāku.
-Bet kāpēc?-Sofa nesaprata, bet es nezināju kā pateikt un varbūt pat negribēju neko teikt par maniem ieradumiem intīmajā dzīvē.
Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet uzreiz to aizveru, neveikli nopūtos, vēl neveiklāk pagriezos pret durvīm un pēc 2 neveiksmīgiem mēģinājumiem atvert normāli durvis atstāju meiteni ar sarauktu pieri viņas istabā.
Aizvēris aiz sevis durvis es ar dūri iesitu sev pa pieri vairākas reizes.
-Stulbenis, stulbenis, stulbenis....
Iegājis savā istabā sapratu, ka manas lūpas vēl kņud no skūpsta.
-Es nevaru... es tiešām nevaru. Tas nav mans,-sev zem deguna murmināju un staigāju turpu šurpu pa savu istabu.
Tad man novibrēja telefons. Es parstāju staigāt turpu šurpu un strauji pagriezu galvu skaņas virzienā.
Kas tur? Un kur vispār mans telefons?
Es nervozi izbužināju visu savu gultas segu vairākas reizes līdz atradu telefonu. Tā bija ziņa no Sofas.
-Es negribu to vērt vaļā,-centos sev ieskaidrot, bet mans pirksts jau pieskārās lodziņam, kas vēstīja, ka man pienākusi ziņa.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Tas, ka viņa atvainojas liek man justies savādi. Vai tās ir dusmas? Uz sevi?
Viņa man uzrakstīja un tas nepadara neko vieglāku. Tas neliks man pārstāt domāt par viņu un to, ko viņa izdarīja.
Bļaviens!
Trakākais ir tas, ka man tas patika un es nepretojos. Parasti es nepadodos, man nesagādā grūtības atteikt meitenēm. Kas vainas šoreiz? Ar ko Sofa ir savādāka?
