《Is this love?》

Part 8

Man iezvanījās telefons.

Džeksons.

Nav noskaņojuma atbildēt. Es noslēdzu skaņu un ieliku telefonu rakstāmgalda atvilktnē.

Kā man tagad rīkoties?

Es sadzirdēju kā atveras Sofas istabas durvis un tad aizveras vannas istabas durvis.

Es apgūlos gultā un skatījos griestos.

Kas man kaiš? Vai es nevaru būt normāls?

Sofa jau izgāja no vannas istabas, nebiju pamanījis kā pagāja laiks.

Man jāparunā ar viņu, es nedrīkstu te tā sēdēt.

Es pielecu kājās, mirkli pastāvēju pie durvīm, sākdams šaubīties par to vai saruna vispār izdosies, tikai tad atvēru durvis, zinādams, ka savādāk sev mieru neatradīšu.

-Sofa, vai drī...-meitene bija ietinusies dvielī un matu galos sakrājies ūdens pakšķēja uz grīdas. Man pārtrūka vārdu rinda, viņa bija tik skaista. Krūtis sažņaudzās, atminoties kā es viņai ledaini pagāju garām ar citu meiteni aiz rokas.

Sofa neko neteica, tikai lūkojās uz mani, gaidot, ko gan es viņai tagad teikšu.

Es ievilku dziļu elpu un centos tik uzkrītoši uz viņu neblengt.

-Vai mēs varētu lūdzu parunāt, kad tu saģērbsies?

Viņa piekrītoši papurināja galvu un pazuda savā istabā.

Es nervozi staigāju šurpu turpu viņas istabas priekšā, daļēji, tāpēc ka gaidīju viņu un tas ieviesa uztraukumu un daļēji tāpēc ka es nezināju ko, lai pasaka un kā ievirza sarunu.

Sofa iznāca ārā pēc piecām minūtēm, izskatoties vēl satriecošāk nekā iepriekš. Ļoti mājīgi un seksīgi.

Džun... Saņemies.

Viņai nopakaļ nāca Monijs. Viņš visu nakti pavadīja Sofas istabā un pat tagad nenāca man klāt, bet gan apsēdās pie Sofas kājām.

Es atkal pacēlu skatienu uz Sofu, uzlūkoju viņas seju. Tā neizpauda itin neko, it kā viņa būtu atslēgusi savas jūtas.

-Par ko tu gribi runāt?-viņa uzsāka sarunu, jo es pārāk ilgi klusēju. Viņas tonis bija vēss.

-Em... Par vakardienu. Man ļoti...-skaistā meitene man priekšā mani pārtrauca, neļaudama man pabeigt teikumu.

-Klausies. Tā nav mana darīšana. Tu vari gulēt ar ko gribi. Tas, kas bija starp mums, bija tikai vienu reizi mirkļa ietekmē. Un mēs neesam pāris vai kas tamlīdzīgs, lai par to tā uztrauktos. Ja tas bija tas par ko gribēji runāt, tad es došos atpakaļ uz istabu. Vai tas bija tas, ko vēlējies teikt?-Sofa ļoti ātri nobēra un nepacietīgi gaidīja manu atbildi. Es varēju saskatīt, cik ļoti viņa vēlas aiztīties prom. Viņa jau bija gatavībā iet prom.

-Mhm,-es klusi nomurmināju.

-Labi. Nodod savai meitenei sveicienus,-viņa noskaldīja un pazuda savā istabā, kopā ar suni, kas labprātīgi viņai sekoja, mani pamesdams.

-Viņa nav mana meitene,-es izdvesu un manas rokas nokrita gar sāniem. Es stāvēju pretī Sofas istabas durvīm, jau pastiepu roku, lai pieklauvētu, bet tad atkal to nolaidu.

Nē, nevajag.

Labāk ne.

Iegājis savā istabā es sabruku uz savas gultas. Visi mani spēki izsīka. Es sajutos nožēlojami.

Man likās, ka Sofa kaut ko jūt pret mani, bet šobrīd...

Izņēmu no atvilktnes telefonu. Bija vairāki neatbildēti zvani no Džeksona un īsziņas arī.