NOCENOTS

3.nodaļa. Sprīdītis.

Vai īsta mīlestība var pazust? Kas vispār ir mīlestība?
Kad viņa izspieda mazo radību, Sveta sev teica, ka nekad nepametīs šo bērniņu, visa viņas mīlestība un maigums tika ieglauzts mazā puisīša miesā ar nebeidzamajiem māmiņas skūpstiem, glāstiem un sapņiem. Viņa bija gatava atdot bērniņam savu dzīvību, gaisu, asinis, jebko - tik ļoti viņa mīlēja mazo Maksimu. Viņas saules staru vienmuļajā, tumšajā dzīvē.
Arī kad mazais knariņš naktīs kliedza, Sveta modās, nomainīja pamperu, pabaroja un aijāja viņu savās rokās cik ilgi nepieciešams, tikai lai Maksims justos labi.
Kā atalgojums sievietes nebeidzamajām pūlēm bija Maksima pirmie soļi, smiekli, kad mammīte sūca paklāju ( Maksims vienmēr līdz trīs gadu vecumam smējās, kad Sveta sūca paklāju), un vienkāršais prieks par to, ka Sveta nebija viena un puika auga vesels un spēcīgs.
Sveta mīlēja viņu. Arī tagad. Bet izturēt nevarēja.
Maksims nu bija liels savos deviņpadsmit gados un nekādu pateicību mātei neizrādīja, nekad nesveicināja ar labu rītu, pat neapsveica dzimšanas dienā, nenomazgāja aiz sevis šķīvi, nepalīdzēja. Sveta jutās tā, it kā Maksims viņu izmantotu.
Sveta vienmēr bija laba māte, arī Maksima sarežģītajā posmā. Viņa zināja, ka tas pāries -tā vienmēr notiek, bet posms nepārgāja. Maksims sāka atļauties vēl vairāk un tam pat nebija nekāda sakara ar kārtējo meiteni ( dod dievs, lai viņa ir pilngadīga), kuru Maksims pusnaktī atveda uz savu istabu un ar klaigām pamodināja Svetu, kurai atkal bija jāklausās kunkstos un smieklos, pēc tam - Maksima gajienā uz virtuvi, ūdens glāzes iedzeršanu un atgriešanos istabā, lai uzņemtu apgriezienus, nekautrējoties no skaņas vai savām netiklajām izdarībām, par kurām Sveta pievēra acis. Taču Sveta nevarēja pievērt acis Maksima apvainojumiem - vismaz ne uz ilgu laiku. Svetai bija apnicis slēpties un raudāt savā istabā, jo dēls viņu bez iemesla nosaucis par mauku un idioti tikai tāpēc, ka Sveta ar neveiksmīgu sarunu mēģināja ievirzīt Maksima prātu atpakaļ uz ceļa.
Ar pēdējo spēku Sveta piespieda Maksimam atrast darbu veikalā, lai dēls nenodzertos līdz bezsamaņai. Viņa izmantoja ultimātu, no kura pašai sievietei bija kauns, bet izvēles nebija. Vai nu Maksims atrod darbu, vai arī viņa izmetīs viņu no mājas. Tāpēc vēl jo smagāka būs šī rīta saruna, kurā Sveta lauzīs savu solījumu, jo viņai vairs nebija spēka. Kaut gan Sveta zināja, ka ar spēku tam nekad nav bijis sakara. Viņa vienkārši vairs nemīlēja Maksimu ar tik lielu atdevi, lai cīnītos par viņu. Sveta mīlēja vairs tik tāl, ka nolēma atļaut viņam dzīvot pašam savu dzīvi. Prom no mātes, kuru viņš nīst.
Sveta cepa omleti, kad Maksims izspūrušiem matiem un tikai bokseršortiem kājās iesoļoja virtuvē, smirdēdams pēc vakardienas uzdzīves. Meitene jau bija aizgājusi prom.
- Tūlīt būs gatavs. - Sveta sacīja, nogriezdama gāzi plītij un sameklēdama divus šķīvjus. - Tev šodien darbadiena? - Sveta iejautājās.
- Tu jau gribētu. - Maksims naidīgi nomurmināja, apsēzdamies pie galda. Viņš neskatījās uz māti, tāpēc nemanīja viņas tukšo skatienu un rievas sejā, kuras bija lielākas, nekā parasti. Sveta šaubījās, vai Maksims pamanītu, ja viņa nokrāsotu matus citā krāsā.
- Ko šodien plāno darīt? - Sveta jautāja, ielikdama Maksima šķīvī omleti.
- Kāda tev daļa? - Maksims paņēma dakšu un sāka ēst omleti, kamēr Sveta uzlika ūdeni kafijai. Viņa vienmēr dēlam no rīta vārīja kafiju.
- Man tev ir dāvana.
Maksims beidzot pacēla skatienu.
- Nu tad iedod.
Sveta aizgāja uz istabu pēc aploksnes. Kad viņa atgriezās, sieviete nolika to uz galda un vēroja dēla reakciju. Maksims paņēma aploksni rokās un atplēsa vaļā. Viņu pārsteidza tās saturs. Daudz naudas. Maksims paskatījās uz māti, kuras acis bija miklas, bet apņēmīgas.
- Tā ir nauda, lai tu sev atrastu dzīvokli... - Sveta klusi ierunājās, bet Maksims iesmējās. Šie smiekli izgāja Svetai cauri kauliem.
- Apnika spēlēt mammīti, ja? - Maksims piecēlās no galda, riebumam gāžoties ārā pa muti ar katru vārdu.
-Maksim..- Sveta klusi ierunājās.
- Gribi tikt no manis vaļā?- Maksims pacēla balsi, ar dūri iesitot pa augšējo koka skapīti, kur stāvēja garšvielas. Tas nedaudz ieplīsa, un Sveta sarāvās.
- Neuztraucies, es iešu prom, nē, tev labāk patiks, ja es aizpisīšos prom, es bļaģ aizpisīšos prom, un tu mani vairs nekad neredzēsi, tu varēsi šeit nomirt viena, tu esi daune debīla! - Maksims nospļāvās un aizgāja uz istabu, turot aploksni rokās. Sveta satvēra galvu plaukstās un ļāvās elsām.
Varbūt Sveta kļūdījās. Viņa nemīlēja Maksimu pat nedaudz. Sveta ienīda viņu.
Tikai tad, kad āra durvis aizcirtās, Sveta sajutās drošībā un uzelpoja.
Maksims atrā riksī devās lejup pa kāpņu telpas kāpnēm, pa kurām viņš bija kāpis visus savus nolādētos deviņpadsmit gadus, kuros vieglāk likās nomirt, nekā dzīvot. Uz pleciem Maksimam bija melna nike mugursoma, kurā viņš ātrumā salika visas nepieciešamās lietas. Šeit viņš vairs neatgriezīsies, pat tad, kad māte kauks. Viņa vienmēr beigās kauca un atvainojās.
Piedod, es negribēju tev atņemt telefonu.
Piedod, ka es aizslēdzu mājas durvis, lai tu netiktu ārā.
Piedod, piedod, piedod.
Viņa māte tāpat neko nesaprata. Visu laiku tikai pedantiski grūda viņam virsū savas vēlmes un uzskatus.
" Dēliņ, tev patiks spēlēt tubu, tas ir tik liels instruments un tu to savaldīsi, un kā visi skatīsies un priecāsies" , bet pēc mēneša kliedza un nopēra: " Kā tu varēji izdomāt izmest tubu no ceturtā stāva loga tikai tāpēc, ka tev tā nepatika, vai zini, cik daudz tā maksāja?"
Tad mamma paņēma tubu no mūzikas skolas uz nomu, taču šoreiz Maksims pat nepaspēja to salauzt, jo atnāca ziņa no direktora, ka Svetai jāatnāk uz sarunu.
Maksims gaitenī piekāva savu klasesbiedru. Maksimu izslēdza no skolas.
Tad Sveta nolēma Maksimu aizsūtīt uz hokeju - aktīvs un nedaudz skarbs sporta veids, viņam patiktu. Uz kādu cīņas sporta veidu Sveta negrasījās Maksimu sūtīt. Viņa neatbalstīja kaušanos nekādā izpildījumā.
Maksims ienīda hokeju, un viņš slikti slidoja. Visi viņu apsmēja. Ilgāk par divām nedēļām Maksims tur nepalika. Arī par to māte gaudās ilgāk kā gadu.
Tu jau būtu iemācījies slidot.
Tiktu sastāvā.
Būtu savā vecumā kaut ko sasniedzis.
Maksimam tad bija tikai 10.
Viņš izņēma no kabatas telefonu un piezvanīja savam draugam Jurijam.
- Jurčik, aļo. - Maksims sasveicinājās.
- Yo, yo. - atbildēja Jurijs.
- Varu apmesties pie tevis uz kādu laiku? Uzsaukšu. - Maksims škērsoja gājēju pāreju. Diena bija apmākusies.
-Tu taču man kā brālis esi! Nekādu problēmu.
Problēmu patiešām nebija. Nedēļu. Bet pēc tam Jurija māte, pie kuras viņš dzīvoja, lika Maksimam izvākties.
Viņš jau bija iztērējis pusi naudas. Un Maksims sāka gribēt dzīvokli, nevis gulēt svešā viesistabā, kur agri jāceļas un jāpamet miteklis, lai netraucētu Jurija māti.
Maksims viens pats, protams, nespētu atrast sev dzīvokli, tāpēc Jurijs teicās palīdzēt. Necerēti un veiksmīgi Jurijam tas izdevās. Sliktā rajonā, divistabu dzīvoklis Teksasas ielā. Sestais stāvs. Taču bija viens bet. Sludinājuma autore meklēja dzīvokļa biedru, kuram izīrēt vienu brīvo istabu, un Maksims to negribēja, it īpaši tāpēc, ka dzīvoklis būtu jādala ar meiteni. Jurijs uzstāja, ka tas ir lielisks darījums un norādīja, ka Maksims pat nemāk samaksāt rēķinus.
Maksims to apstiprināja, tomēr uzreiz nepiekrita.
Jurijs sacīja, ka otrs variants ir dzīvot uz ielas.
- Tu ar savu labo izskatu stabili dienā noubagotu desmit eiro. Varbūt pat atrastu sugar mamma.
- Aizveries...
- Tas ir variants!
Maksims līdz ar vakaru ievācās jaunajā dzīvoklī Teksasas ielā 4.