NOCENOTS

4.nodaļa. Tikmēr paralēlajā pasaulē.

Pusgads neliekas daudz, ja esi veiksmīgi izniekojis visu dzīvi. Citreiz tā nav tava izvēle, vienkārši viss tā sakrīt - emocijas, notikumi, laiks, un nekas nav padarāms.
Mugura sāpēja, bet bija pagājusi tikai stunda. Un vieglāk bija pakāst laiku bezdarbībā, nekā sēdēt uz šī cietā, ārkārtīgi nekomfortablā krēsla. Taču Rima gribēja mainīties.
Viņai vienmēr ir bijis ass prāts un ērgļa acs, kaut arī visi viņu uzskatīja par viduvēju stulbeni. Tā nebija meitenes vaina, ka viņu nekas neinteresēja, līdz viņa aizņēmās, bet varbūt nejauši nozaga kameru, kas atklāja viņai citu dzīvi.
Kad Rima filmēja skarbo realitāti un vēroja to caur datora ekrānu, nevis savām acīm, viss likās interesants - pelēkās ielas, neglītie cilvēki, tukšā vientulība, klusums. Pasaule viņu fascinēja un aizrāva, tāpēc Rima visu filmēja un taisīja īsfilmiņas. Pēdējās filmiņas nosaukums bija " Asiņu spēles uz ielām", kura bija tieši tik burtiska, cik nosaukums vēstīja. Kad Rima atrada noplukušu, asiņainu kaķi, viņa to filmēja. Kad uz ielas gulēja bezpajumtnieks un ap īkšķi bija aplikts netīrs, sarkans plāksteris, Rima iezūmoja. Un tā kā Rima bieži filmēja naktīs, netrūka slepus nofilmētu kautiņu, svešinieku sarunu kadru, kuros nebija labi saprotami vai dzirdami vīriešu teiktie vārdi, taču tas Rimu neuztrauca, viņai galvenā bija sajūta.
Rima izjuta dziļu sapratni pret traumēto kaķi, bezpajumtnieku un nakts uzdzīvotāju agresiju, kas bija tik trula un ļauna, bet vajadzīga.
Citi uzskatīja, ka viņu agresīvā, histēriskā puse ir tikai nejauši īssavienojumi. Rima zināja, ka tā bija cilvēku patiesā daba - uzliesmot un nodzist.
Tagad Rima bija nodzisusi.
Viņas dators saplīsa, un Rima vairs nevarēja taisīt video, tāpēc pieteicās uz pusgadu darbā rimi - viņa bija pabeigusi tikai vidusskolu. Lai sūtītu Rimu uz augstskolu, vecākiem nepietika naudas, un viņai negāja tik labi mācībās, lai iegūtu budžeta vietu. Ņemt kredītu Rima negrasījās.
Tēvs katru mēnesi sūtīja naudu, lai palīdzētu Rimai. Viņa teica tēvam, ka nostāsies uz kājām un izlauzīsies no žurku skrējiena.
Tagad viņa skrēja rimi mamutu dienas.
Filmēšana bija vienīgais, kas Rimas dzīvei piešķīra jēgu, bet video, kurus viņa taisīja, nebija nekas tāds, ar ko viņa varētu pelnīt naudu. Tie tikai deva iemeslu dzīvot.
Rima negribēja visu mūžu strādāt rimi, kaut gan viņai nebija ne jausmas, kā viņa izturēs pat pusgadu. Šajā veikalā vienmēr smirdēja pēc zivīm, un Rima ienīda šo smaku.
Viss, uz ko Rima varēja cerēt, bija apgaismība.
Marinēti gurķīši.
Rima skenēja.
Taisīt un pārdot konservus? Tas bija variants.
Roltons.
Pīp ( skaņa, kad novelk preci).
Tās būs tikai viņas vakariņas.
Paketes.
Pīp.
Cerams, ka sāksies nākammēnes, kad viņai tām būs nauda.
- Paldies par pirkumu. - Rima robotiski saka un sveicina nākamo pircēju, kurš pretī neatbild.
Es gribēju teikt - ej dirst. Rima nodomāja.
Dažreiz cilvēki veikalā pirka tādas lietas, kuras viņa redzēja pirmo reizi, un prātoja, no kurienes tās uzrodas.
Karija mērce ar ananāsiem.
Tell me what?
Sūkājamās končas kaķiem.
Vai tad kaķi sūkā, vai arī tas ir neizdevies produkta nosaukums, jo Rima bija pārliecināta, ka kaķiem varētu būt tikai kraukšķi vai cepumi kā citādāka barība citādiem kaķiem, jo tiem jau arī mūsdienās bija tiesības.
Burkānu sula.
Rima gribēja burkānu sulu, bet tā maksāja 1.84 eiro, un Rimai kārtējo reizi vajadzēja izvērtēt prioritātes.
Ja Rima pastaigāja pa veikalu, tad drīz vien ieraudzīja šos produktus, taču mistika un kaifs bija zudis, tagad tas bija tikai neinteresants produkts.
Pie kases pagaidām neviena nebija, un Rima pārkārtojās krēslā, bet ērtāku pozu neatrada un nolādēja sevi, ka vispār sakustējusies, jo tagad atradās vēl sliktākā pozīcijā.
Pienāca vīrietis ar neskūtiem bārdas rūgājiem un stiklainām acīm.
- Zilo parlaments. - viņa balss bija aizsmakusi.
Man tagad šitā loha dēļ jāceļas?
- Gaiši zilo vai...
- Gaiši. - viņš neļāva meitenei pabeigt sakāmo.
Rima piecēlās un izvilka gaiši zilo parlament paciņu un noskenēja.
Vīrietis iedeva piecīti, Rima izdeva atlikumu un atkal palika viena.
Rima strādāja pie kases "vecākiem ar mazuļiem"". Tas gan neatturēja nevienu citu no nākšanas uz šo kasi, jo "kāpēc nedarbojas citas?" , " vai tikai tāpēc, ka neesmu zīdainis, esmu mazvērtīgāks?" un "mani neviens neciena, esmu stāvoklī". Bet, kad patiešām atnāca māmiņas ar bērniem, tā bija elle.

Dzeltenā, smaidošā saulīte kases virspusē, kas bija tikpat uzkrītoša kā vip personu sarkanā lente, kas atdalīja plebeju sēdvietas no izredzētajiem ļaudīm, sniedza pārākuma sajūtu tikai uz sekundi. Tad Jānītis parasti sāka raudāt:

"Mammu, es gribu to košleni"

Mamma parāva puisēnu aiz rokas un nošņācās čūskas cienīgā balsī:

"Noliec atpakaļ"

"TU MAN NEKAD NEKO NEPĒRC!"

"KUŠŠššššššš"

Rima neveikli gaida, kad strīds beigsies un sieviete samaksās naudu par pirkumu un liek likmes galvā, vai mamma atļaus puisēnam nopirkt košļenes vai nē.

Jānītis apstājās kā zemē iemiets ar sejas izteiksmi "esmu sīks perdelis un neiešu prom, kamēr tu man nenopirksi košlenes".

Mamma noteikti viņam nopirks košlenes.

Sieviete izrauj košleņu paciņu ar arbūzu garšu ārā no bērna vēl nedaudz tuklajām rociņām. Kad bērns sāk piecirst kāju, mamma iesit viņam pa dibenu. 

Publiskā vietā. 

Te notiek vardarbība pret bērnu.

Jānītis sāk kliegt, kamēr mamma nepacietīgi pieiet pie kases, ignorēdama visu skatienus.

Vai mēs tikko redzējām vienu un to pašu? Ak dievs, vai tādai tiešām ir atļauts audzināt bērnu? Es jau neko neteikšu, bet KĀDAM kaut kas ir jādara, tas taču nav normāli, un bez kauna, bez nekādas žēlastības....

Jānītis brēc. Pa visu veikalu. 

Mamma sakrāmē pirkumus, negribēdama sākt kliegt uz savu dēlu, kurš viņu apkaunojis visu acu priekšā. Viņa aiziet līdz puikam un sagrābj viņa roku, izraisot vēl lielāku, asāku, skrāpējošāku skaņu no mazā bērna rīkles. Mammīte aizvelk Jānīti prom no veikala, kliedzieniem atbalsojoties sienās un visu pircēju kaulos. 

Vai viņi tiešām to atļāvās?

Jebkurā gadījumā, Jānīša mammīte apspēlēja Rimu, un, ja viņa negribēja palikt mīnusos, tad Rima bija gatava raundam numur divi.

Arī nākamais bērns pie kases sāka raudāt. Viņš gan atradās ratiņos ( tikai nedaudz vainu mīkstinošs apstāklis). Un tāpēc Rima, ja viņai būtu teikšana, nomainītu smaidīgo saulīti virs savas kases ar lielu, spēcīgu klusinātāju.