NOCENOTS

5. nodaļa. Nepieklājības.

Rima mīlēja vienatni.

Sēdēt vienai skolas solā. Iet mājās vienai. Lasīt grāmatu vienai. Vienkārši dzīvot vienai. Cilvēki bija stulbi un viņiem nevarēja uzticēties. 

Kad  vakarā viņas dzīvoklī ienāca svešinieks, kuram Rimai vajadzēja iedot mājas atslēgu, viņa bija nemierīga un uzreiz nožēloja šo lēmumu. Šī svešā puiša klātbūtne jau bija sabojājusi visu dzīvokļa auru, sasmirdinājusi noskaņojumu un padarījusi Rimu nerunīgu, ja pieņemam, ka viņa dzīvoklī runājās pati ar sevi.

Rima nekad nebūtu meklējusi dzīvokļa biedru, ja nesaplīstu dators. Un nevajadzētu iet strādāt rimi, lai nopirktu jaunu. Ja Rima gribēja sakrāt naudu datoram, tad viņa noteikti nevarēja atļauties maksāt par īri viena pati un bija jāatrod dzīvokļa biedrs.

Pa telefonu viņš izklausījās normāls. Arī izskatot Maksima instagram porfilu, viņa jutās atvieglota. Rima zināja, ka labu īrnieku Teksasas ielā tāpat neatrast, un šis puisis piezvanīja pirmais. Un Maksims nebija neglīts. Rimai vajadzēja justies priecīgai, ka viss tik viegli nokārtojies un īrnieks ir viņas gados ( gadu vecāks), nevis veca ome vai baiss vīrelis. Maksims arī neizskatījās pēc izvarotāja, taču par viņa mentālo stāvokli neko negrasījās komentēt. Puisis valkāja tikai melnas drēbes, arī bildes instagram bija gotiskas, daudzās viņš pīpēja, vienā bildē ( Rima varēja apzvērēt) Maksims bija uzlicis melnu skropstu tušu un dziļdomīgi raudzījās kameras objektīvā. Bildei bija divdesmit trīs komentāri. Pusi no tām sarakstīja piecpadsmit gadīgas meitenes.

"deep"

"skaistais"

"<3"

Maksima caption nebija labāks:

Kad tu izlemsi mani mīlēt, būs jau par vēlu.

- Čau, es tev ierādīšu istabu. - Rima sacīja, gribot ātrāk iespundēt puisi galējā istabā un nesatikt līdz rītam. Viņai nepatika Maksims, bet Rima novērtēja puiša nerunību - tā bija kā svētlaime. Viņš neuzdeva liekus jautājumus, teorētiski pat nesasveicinājās un drīz vien jau pazuda savā istabā. Ja Rima skaitītu, sanāktu, ka Maksims viņai pateicis tieši nulle vārdu.

Naudu Maksims jau bija aizsūtījis uz Rimas kontu - pirmā iemaksa. Šis pasākums, protams, nebija saskaņots ar nama pārvaldnieku, Maksims par tādām lietām neko nesaprata, bet Rima zināja gan un saprata, ka tam nav nozīmes. Puisi tas neinteresēja, tātad viņa varēja tikt sveikā cauri. Nama pārvaldnieks šeit nekad neiegriezās un viņu uztrauca tikai tas, vai viņam tika samaksāts. Un to Rima darīja. 

Maksims apsēdās uz gultas šaurajā istabā. Tā bija tumša un neomolīga. Pie sienām bija brūnas padomju laika tapetes, kas dažviet atlīmējušās nokarājās. Pie kreisās sienas, tuvāk logam,  bija piebīdīta vienvietīga gulta ar karmīnkrāsas pledu. Pie durvīm stāvēja nodilis koka skapis ar skatu pret logu. Pie labās sienas stāvēja plastmasas galds ar krēslu. Priekšā bija logs, kuram uzlikti veci, pelēcīgi aizkari. No šejienes varēja redzēt ielu un mašīnas. Nekā vairāk šeit nebija. Un nekam citam arī nebija vietas.

Maksims atvēra somu un izņēma lādētāju, kuru pielika pie kontakta, kurš atradās pie galda. Viņš nopūtās un apsēdās pie pelēkā plastmasas galda, uz kura bija pleķi. Viņš apskatīja, kādi desmit cilvēki viņam šodien piesekojuši. Starp tiem bija arī Rima. 

Viņu tas tāpat neinteresēja. Mazākais, ko Maksims gribēja, bija bezjēdzīgas, pieklājīgas attiecības, kuras beigu beigās būtu tikai izlikšanās.

Maksimam šodien bija garā maiņa, un viņš bija izsalicis. Puisis izgāja no istabas un uzreiz atradās Rimas istabā, kas bija caurstaigājama. Meitene austiņās klausījās mūziku un skatījās ārā pa logu. Viņu skatieni uz mirkli sastapās. Tad abi novērsās, un Maksims aizgāja uz virtuvi. Viņš atvēra ledusskapi. Tas bija praktiski tukšs, galā tikai rēgojās olas. Maksims atvēra paku; iekšā atradās trīs olas. Viņš nolēma tās uzcept. 

Rima sajuta smaržu. Tad piecēlās.

Viņa izņēma austiņas un ātrā solī aizgāja uz virtuvi, kur ieraudzīja Maksimu ēdam olas. Izlietnē stāvēja netīra panna.

Rima piegāja pie mazā galda un parāva šķīvi ar olām uz savu galda pusi.

- Bļaģ ko tu dari? - Maksims iesaucās draudīgā balsī, bet Rimu tas nebiedēja. Tas viņu sadusmoja vēl vairāk.

- Tās bija manas olas.

- Tiešām? - Maksims iesaucās. Virtuve kļuva vēl šaurāka. - Tavu vārdu uz tām neredzēju.

Rima neticīgi iesmējās.

- Gribi spēlēt bērnu spēlītes, jo tās atbilst tavam intelektam?

- Tev pašai sūdīgs intelakts.

Maksimam nepatika meitenes tonis, lai arī ko viņa gribēja ar to pateikt. Viņa skatījās uz Maksimu kā uz parazītu. Bet Rimai bija tiesības būt niknai. Viņš ēda viņas brokastis. Rima bija plānojusi uzcept omleti, lai kaut kā izvilktu līdz pusdienām, un pēc divām dienām jau būtu alga, un Rima pārplānotu savus izdevumus un saprastu, cik daudz var atļauties un cik nevar. Pēc divām dienām būs nostrādāts pirmais mēnesis rimi. Datoram katru mēnesi Rima bija plānojusi atlikt sešdesmit eiro.

Abi nikni blenza viens uz otru. Rima joprojām turējās pie šķīvja ar olām.

Rima atlaida roku no šķīvja.

Viņa negribēja tik asi reaģēt, bet asinis dzīslās sakāpa ātrāk nekā pienāca veselais saprāts. Rima negribēja ienīst savu dzīvokļa biedru, kaut pašlaik tas likās neiespējami, un Rimai palika žēl, ka viņš pat nemāk izrunāt vārdu "intelekts" vai arī nabagam bija pat runas defekts. 

- Labi, - Rima sacīja, apgriezdamās pret skapīti un izņemdama no tā šķivi. - Bet viena pienākas man. - viņa paņēma dakšu un izvilka vienu cepto olu no Maksima šķīvja.

- Droši. - Maksims atbildēja, bet tikpat labi būtu varējis teikt pis nahuj, jo vārdu pēcgarša bija vienāda.

Rima izgāja no virtuves apēst olu savā istabā. Viņa ienīda šo situāciju, ienīda vajadzību pēc strīda un tā nenovēršamību.

Meitene apēda olu, kuru ēst pēc šādas drāmas nemaz negribējās. Viņa nolika to uz palodzes, gaidīdama, kad Maksims pametīs virtuvi, jo iet tur iekšā, kad tajā bija viņš, Rima negribēja.

Viņa dzirdēja, kā Maksims atgrūž šķīvi no galda. Tagad vajadzēja atskanēt ūdens tecēšanai, kas nozīmētu, ka puisi mazgā savus traukus. Rima gaidīja. Maksims iznāca no virtuves, un Rima metās norādīt:

- Tu nenomazgāji savu šķīvi un pannu.

Maksims jau satvēra savas istabas durvju kliņķi.

- Rīt izmazgāšu.- ar šiem vārdiem puisis arī pazuda savā istabā.

Rima izelpoja.

Skaiti līdz trīs. Skaiti līdz trīs.

Viens, divi, trīs...es tam mērglim visus zobus izsitīšu.

Rima piecēlās un aizgāja uz virtuvi saniknota. Šīs bija viņas dzīvoklis, viņas miera osta, viņas kārtība, un kaut kāds svešinieks to visu neizjauks.

Ieejot virtuvē, netīrais šķīvis dūrās Rimas acīs. Viņas šķīvis. 

Meitene to paņēma rokās, nervozi smaidīdama, dodamās Maksima istabas virzienā. 

Tik ilgu laiku atrodoties izolētai no jebkāda kontakta ar cilvēkiem ( strādāšana rimi neskaitījās, jo starp viņu un "pārējo pasauli" atradās kase, kas bija kā žogs, kas norobežoja viņas pasauli no apkārtējiem, arī nekas viņai nebija jāsaka, izņemot pieklājīgu sasveicināšanos), Rima domāja, ka viņai cilvēki nepatīk. Taču meitene kļūdījās, atvērdama Maksima istabas durvis un iesoļodama tajā iekšā. Rima ienīda cilvēkus. Tad viņa meta.