Dzīves Mazās Mācības

Koks ir dzīve

Man šāda ideja iešāvās prātā, kad biju skolā. Es vienmēr apbrīnoju tās apkārtni.
Koki, putni, kas ir iemācījušies sadzīvot ar cilvēkiem, neko daudz neprasot atpakaļ.
Kapēc es saku "koks ir dzīve", bet vai tad tā nav?
Vai tad tā nav, ja nebūtu koku, kas mums dod tik svarīgo skābekli. Ja nebūtu koku mēs pat šeit nebūtu, mēs būtu pasaulē, kas ir pilna ar piesārņojumiem, mēs nevarētu līdz galam brīvi elpot neizmantojot gaisa balonus un maskas.
Bet vai pasaule jau neiet uz to pusi!?
Es teiktu, ka daļēji iet gan! Ir valstis, kas atļauj cirst milzum lielas platības, un neapzinās, kādus bojājumus viņi nodara Zemei.
Ir valstis, kas atkal nocirsto atstāda atpakaļ, man šādas valstis patīk, jo es tādā dzīvoju! Man patīk pa vasarām braukāt apkārt un apbrīnot skaistos mežus, skaistās pļavas un purvus. Man sirds lūzt uz pusēm, kad es redzu vēl vienu izcirtuma vietu, bet, kā man daudzi ir stāstījušo, tā notiek mežu dzīvē.
Mežs piedzimst, izaug un nomirst, cikls ir nebeidzams.
Tapēc es arī saku "koks ir dzīve", jo bez kokiem, manā acu skatījumā, nebūtu dzīvības, tas pats arī būtu, ja vairs nebūtu bites, pasaule pati sevi nogalinātu!
Bet vai mēs to gribam!?
Tas jau ir cits jautājums!