Always and Forever

1. Diena /Sitting in a hall of fame

Ja kas drīz būs gaidāmas daļas jaunajam stāstam . Es ņemu visu savās rokās un rakstīšu daļas . Bet jums ir jāapzinās, ka stāsta rakstīšana nav mans darbs un man tas nav jādara, bet es to gribu darīt . Šis stāsts ir kaut kāds mēsls .

Your one and only

xQueenOfCookiesx

-Melānij! Es zinu, ka tu gribi nākt pie manis! - jutu kā Zailīna nopūšas otrpus tālrunim.
-Noo.. Visi guļ! Un ja es Nolēnu pamodināšu, varēšu pildīt viņa mājas darbus gadu! - es novilku. Patiešām es esmu kļuvusi par kontrolējamu cilvēku ?
-Patiesībā nāc tu pie mums! - izdomāju plānu.
-Man ir plāns! - es ar smaidu sejā noteicu. - Es ticu, ka tu jau skrien! - es noliku telefonu un gaidīju Zailīnu.
*pēc 7min.
Izdzirdēju klauvējienus. Atvēru durvis un ievilku Zailīnu uz gultu. Viņa apsēdās un es paņēmu somu.
-Mēs bēgsim uz... - sadzirdēju Nolēnu pagriežamies. Sapratusi, ka viņš guļ nopūtos.
-Mēs bēgsim uz Springfīldu! 😏 - noteicu jau klusāk.
-Tev skrūves izlidoja ? Kāpēc? - viņa piecēlās un čukstot nobļāva.
-Es gribu sev dzīvi! Es vairs negribu savu garlaicīgo skolu un Heimalēnu!
-Un ko tu domā teikt Nolēnam! Piedod mīļais! Es aizbēgu un ļaušu tev nomirt badā, jo tu nemāki gatavot! - viņa centās attēlot mani.
Pēkšņi sapratu, ka viņa vēljoprojām domā, ka Nolēnija pastāv. Ja kas, tad tas ir mans un Nolēna ships. 😂
-Mēs neesam kopā! - es sāku rēkt.
Viņa vienkārši izgāja no istabas. Nu tad es laikam bēgšu viena! Es sakrāmēju somu un izlēcu pa logu. Ejot ārā pa skolas vārtiem es ieskrēju stabā. Jā tieši tā! Es ieskrēju STABĀ, kas atradās tieši pie vārtiem.
-Mazāk vajg šņaukt! - izdzirdēju puisi no aizmugures.
-Nu neesmu tik pieredzējusi kā tu. - es pagriezos apkārt.
-Ouuuuuuu. Tas bija skarbi! - viņš attēloja vainus.
Es viņam sāku tuvoties.. viņš man turpināja tuvoties. Es atpletu rokas, gribot viņu apskaut.. un...
-Saik! - es uztaisīju to saiku un sāku rēkt.
-Tava seja! - es biju noliekusies.
-Kas tu esi, lai tevi varētu nodot policijai, tava skaistuma dēļ? - viņš uztaisīja pleijera seju un iekoda lūpā.
-Tas bija visbriesmīgākais pickup lains ever! - es turpināju rēkt. Beidzot smieties es iztaisnojos.
-Melānija! - Es noteicu visnopietnākajā sejas izteiksmē, kāda vien bija iespējama.
-Delsons. Delsons Kalnijs! - viņš noteica.
Nekad nebūtu domājusi, ka šis vārds man būtu izraisījis tādus notikumus, ka es pat to līdz šim, nevaru aptvert!
/Un viņa pati vēljoprojām nezina, ka viņas dienas tiks skaitītas/