Always and Forever

7. DIENA /Life is better when you open your heart/

-Tu atnāci! - Laimans, iznācis no stūra, pasmaidīja
-Nē, es paliku mājās. - es noteicu ar poker feiss
-Melānij.... - es viņu pārtraucu.
-Lūdzu nē! Es esmu Kerolaina! -
-Kerolaina Martillenza... - es viņu atkal pārtraucu
-Kerolaina Lordsa - es pasmaidīju
-Lai kā arī tevi sauktu, es gribu parunāt ar tevi. - Laimans saķēra manu roku
-Es klausos. - es pagriezos pret viņu
-Es zinu, ka tas tev būtu ļoti grūti, bet Kerolain... Es gribu tevi. Es nevaru beigt domāt par tevi! Tas ir ļoti samaitāti, bet es tevi mīlu! Es tik ļoti nožēloju to, ko es izdarīju! Es tevi nekad vairs nesāpināšu! Lūdzu, atļauj man visu sākt no jauna! Es nezinu ko man darīt vairāk! Es gribu vius labot! Es tik ļoti gribu tavu piedošanu! -
-Laiman, es pati nesaprotu ko man darīt. Es nezinu, vai man vispār ir palikusi mīlestība pret tevi! Es tevi mīlēju no visas sirds, bet tu mani salauzi! - es ar asarām acīs skatījos viņa acīs.
-Bet es tevi vairs nekad mūžā nesalauzīšu! - viņš saķēra manu galvu
-Es zinu, ka tu nesalauzīsi! Tu nevari salauzt salauztu sirdi! - es skumji uz viņu paskatījos.
-Lūdzu, Kerolain tikai dod man vēlvienu iespēju! Es tevi mīlu! - es redzēju, kā viņam acis mirdz kā dimanti. Viņam bija asaras acīs.
-Es centīšo! - es ieskatījos tieši viņa acīs.
-Es tev neko neuzspiedīšu! Tikai pasaki, vai es drīkstu tevi noskūpstīt? - viņš skatījās uz manām lūpām.
-Laiman Kērlij! Es tev dodu šo atļauju, noskūpstīt Kerolainu Lordsu aka mani.
-Es šo atļauju izmantošu! - viņš sāka liekties tuvāk manām lūpām. Un mūsu ilgi gaidītais skūpsts. Jeb Melmans (mūsu ship) tika apstiprināts. Kad viņš pieskārās manām lūpām, es sajutu ziloņus dejojam atkal vēderā. Nav jau tā, ka ar Delsonu man tā nebija, bet Laimans bija citādāks. Viņš zināja, ka esmu vēljoprojām tā nevainīgā meitene (gosh perversajiem cilvēkiem.. NE TĀDA NEVAINĪBA). Pag Delsons. Delsons ir cits cilvēks. Viņš ir pretējs Laimanam, bet ar mani kopā viņš ir jauks, piesardzīgs un actually ar mīlestību. Kurš būtu domājis, ka Delsons var arī mīlēt? Par to es domāšu vēlāk. šobrīd es izbaudīšo to, ka Laimans ir atkal ar mani.
-Es tevi nekad mūžā vairs nesāpināšu! Es tevi mīlu no visiem saviem sirds dziļumiem! - viņš pateica pēc manis atraušanās.
-Es nu iešu! - es pasmaidīju.
-Labi! - viņš saķēra manu roku, pagrieza pret mani un vēlreiz noskūpstīja mani.
-Atā! - es apjukusi pagriezos un sāku iet prom.
-Atā! - es atbildēju neatskatoties. Kad biju tikusi līdz tilta galam, man sāka zvanīt telefons.
-Jā? - es pacēlu
-Melānij! - es dzirdēju izsmisušu Zailīnu, kas raudāja.
-Te Kerolaina! - es izlaboju
-Man vienalga! - viņa uzkliedz
-Ko vajag? - es pateicu ar "man vienalga'' izteiksmi.
-Nolēns!!!! - viņa turpināja raudāt.
-Kas ar Nolēnu? - man sākās panika.
-Vi... viņš... viņš ir.... - man asaras sariesās acīs. Kaut tas nebūtu tas, ko es domāju. Kaut mans ļaunākais murgs nepiepildītos.
-Viņu nogalināja tie paši, kuri nogalināja Kerolainu! - viņa bļāva.
-Mela! Uzmanies! Tu atceries, ko viņi apsolīja? Viņi teica VISU jūsu dzimtu! Tu esi vienīgā palikusi! - viņa raudāja. Es nometu.
-Nē. Nē! Tā nav! - es klusi teicu, apgriežoties apkārt. Tur stāvēja Laimans ar šokētu seju. Viņš visu dzirdēja. Nolēns bija viņa lbākais draugs. Pag.. Es tikko atjēdzos.. Nolēns BIJA!!!! Es nobļāvos. Es sāku vienkārši bļaut.
-Ker.... - Laimans centās man pieskarties
-NĒ!!! - es bļāvu, asarām tekot pa manu seju. Es apstājos un histēriski raudāju. Laimans pienāca un apķēra mani. Jutu, ka arī viņš raud. Tā tam bija jābūt. Bet es vairs neesmu Martillenza. Kāpēc tas turpina notikt? Viss, kas man bija jādara, bija jāatsakās no viņiem. Bet mana mamma protams iespītējās un mani neatdeva. Un tagad visi ir miruši un viņi nāk pakaļ man. Es turpināju vēl histēriskāk raudāt, jo apjēdzu, ka es vairs NEKAD nesatikšu Nolēnu. Savu brāli. Savu vienīgo ģimeni.

/Oh my god

Please help me, neck deep in the river screamin' for relief
He says, it's mine to give, but it's yours to choose
You're gonna sink or swim, you're gonna learn the truth
No matter what you do you're gonna learn the truth sayin'

Ate the bread that once was stone
Fell from a cliff, never broke a bone
Bowed down to get the kings overthrown
And I'm all alone and the fire grows
And I'm all alone and the fire grows/