Always and Forever

11.DIENA /When did we lose our way?/

-Kerolain, es tev varu ko palūgt? - Laimans ierunājās, kad bija pārliecinājies, ka Delsons guļ.
-Jā?! - es lēni novilku.
-Ja tev viņš patīk, lūdzu pasaki to man, un es jums netraucēšu! - viņš noraizējies skatījās man tieši acīs caur atpakaļ skata spoguli.
-Laiman! Tu man esi blakām, kad man to vajag! Tu mani atbalsti ar visu, bet tajā pašā laikā mani centies pasargāt. Es zinu, ka tu mani mīli un mani nekad negribētu sāpināt. Bet Laiman... Es nezinu, kas ir ar viņu. Tie ziloņi ir ar tevi! Mani ziloņi atdzīvojas, kad es tevi noskūpstu. Es tevi mīlu! - es pabeidzu. Viņš apstādināja mašīnu pie benzīntanka un noskūpstīja mani. Tas bija maigs un kaislīgs skūpsts. Tas nebija kā visi citi. Tas bija citādāks.
-Tu nespēj vien iedomāties, cik ļoti es tevi mīlu! - viņš, saķēris manu galvu ar abām rokām, noteica.
-Jūs mīlas balodīšu, sameklējiet istabu. - viņš pārgrieza savas acis.
-Noteikti, vārna. - es iesmējos.
-Mēs brauksim? - Delsons nožāvājās.
-Pag, es gribu ēst. - es izlecu no mašīnas un uzsāku sprintu uz veikalu.
*pēc stundas
-Nobody huurts like I do. - Pa radio sāka skanēt kārtējā sad dziesma.
-Izslēdz to depresīvu mūziku! Es tevi lūdzu! - Delsons lūdzoši skatījās uz Laimanu.
-Viņam patīk! Viņš visu ceļu jau mocījās ar mūsu mūziku.
-Un ko man tagad darīt? - viņš pateica ar poker feiss.
-auuč.. - es iebļāvos, kad sajutu, kā manas šuves atraujas vaļā.
-Kas notika? - Laimans paskatījās uz mani pa atpakaļ skata spoguli.
-Šuves! - es nočukstēju. Delsons pacēla manu kreklu uz augšu.
-Laiman! Viņai vajag aptīt marli. Kur ir tava aptieciņa. - Delsons nopietni turpināja pētīt manu vēderu. Ļaujiet paskaidrot. Pirms divām dienām man, tas pats čalis, kas nogalināja visu manu ģimeni, iedūra vēderā, bet viņam iebelza pa galvu Laimans. Man tur bija šuves.
-Amm.. mums ir viena problēma. Nekur apkārt nav veikalu.. un.. amm.. Es aptieciņu izmetu ārā, jo mašīnā nepietika vietas manai zobubirstei. - viņš to pateica ar tādu ''Es zinu, ka esmu beigts'' toni.
-Zini, tev to zobubirsti vairs nevajadzēs. - Delsons pieliecās uz priekšu, uzspiežoties uz mana vēdera.
-Delson! - es nobļāvu.
-Atvaino. - viņš aizgāja atpakaļ.
-Es piezvanīšu Rebeka un Elainīnam! - Delsons paņēma savu telefonu. Jā mēs saucam Rebeilīnu par Rebeku. Tā ir vieglāk, jo viņu vārdi atskan.
-Ko viņi izdarīs? Viņi ir mājās. - es paskatījos viņu.
-Viņi mūs izseko jau no npaša sākuma. - Delsons pasaka un paskatās uz aizmugurē braucošu mašīnu. Viņš sāk zvanīt Rebekai un uzslēdz skaļruni.
-Sveika māsiņ! - viņš nosaka mīļā tonī.
-Hello, mans mīļais brālīt! Mēs tieši ar Elainīnu par tevi runājām skatoties filmu kino! - viņa pateica ar ''es neko nezinu'' toni.
-Es zinu, ka jūs mūs izsekojat, uzliec skaļruni! - viņš pateica.
-Ok.. Labi.. -
-Mums vajag apstāties un pārsiet Kerolainas brūci! - viņš noteica.
-Tas nebūs tik viegli! - viņa satraukta noteica.
-Kas noticis? - viņš iepleta acis.
-Mums seko melns busiņš! - Delsons paskatījās uz aizmuguri un ieraudzīja, kā Elainīns brauc un Rebeka vēro aizmuguri.
/Now we're torn, torn, torn apart,
There's nothing we can do
Just let me go we'll meet again soon
Now wait, wait, wait for me
Please hang around
I'll see you when I fall asleep/