KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

VIENPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Karmena Brī Hemingveja

maijs.

Pagāja apmēram nedēļa, līdz es pieradu dzīvot vienā istabā ar trim svešiem cilvēkiem, divi no kuriem bija puiši. Bieži grozījos un nevarēju aizmigt; man pietrūka vienatnes, taču joprojām nebijām izdomājuši, ar ko salabot caurumu jumtā, turklāt neviens nedeva garantijas, ka pēc tam varēsim gulēt katrs savā istabā.

Šīs nedēļas laikā arvien biežāk devos ārā no mājas, gāju uz lielveikaliem pārtikas meklējumos, kur tagad ēdienu atdeva bez maksas, lai tas nebojātos. Par citām nepieciešamības precēm gan nācās maksāt, un nezināju, cik ilgam laikam pietiks manu nelielo iekrājumu, ko taupīju jaunam telefonam. Lai nu kā, tagad nekāds telefons nebija nepieciešams, tie vienkārši nedarbojās.

Dzirdēju arī baumas par vēl vienu iespējamu meteorīta krišanu, līdz par to zināja visa pilsēta. Joprojām neapjēdzu, kā valdībai izdevās noklusēt par pirmo sprādzienu, un tas likās gaužām neloģiski, jo, ja cilvēki par to zinātu, iespējams, daudzi jau sen būtu aizbraukuši uz drošāku vietu.

Protams, klīda runas, ka tagad nekur nebija droši un arī ziemeļos, kur tika evakuēti cilvēki, jau bija sākušās dabas katastrofas, tāda kā cunami un tornado, it īpaši piejūras reģionos. Nezināju, kam ticēt, jo katram bija savs viedoklis par notiekošo, taču vienam gan es varēju piekrist: droši vairs nebija nekur. Varbūt citā kontinentā, citā pasaules daļā, bet noteikti ne Amerikā.

Kādu vakaru sēdēju dzīvojamā istabā pie loga un centos atlikušajā dienas gaismā lasīt grāmatu, lai gan no tā īpaši nekas neizdevās – ārā jau sāka tumst, un es redzēju tikai atsevišķus vārdus. Noliku grāmatu uz palodzes pie Roberta guļvietas un apsēdos uz matrača, pievilkdama ceļus sev klāt un atbalstīdama pret tiem zodu. Kādu brīdi tā sēdēju, vērdamās tukšumā un apdomādama situāciju, kādā bijām nonākuši, kad man klāt pavisam klusi pienāca Sems un sacīja:

- Nāc, vēlos tev kaut ko parādīt, - viņš aicināja un palīdzēja piecelties. Mājā atradāmies divatā, jo Medisona ar Robertu bija devušies pārtikas produktu meklējumos uz veikalu, tāpēc sekoju puisim, nezinādama, ko citu darīt. Viņš uzveda mani augšā uz bēniņiem, un, kad atvēra durvis, es aizelsos. Uz gaišās bēniņu grīdas bija uzklāta sega, uz kuras atradās trauks ar augļiem un veciem cepumiņiem, kā arī tējkanna. Visapkārt bija samētāti spilveni un saliktas degošas svecītes. No cauruma jumtā pūta viegls vējiņš, bet nejutos auksti.

- Ņem, - Sems mani apsedza ar pledu, kad apsēdos uz viena no spilveniem. Joprojām nezināju, ko teikt, nezināju, kā pajautāt, kādēļ viņš šo visu sagatavoja. Nē, protams, man bija patīkami, pat ļoti, ņemot vērā, ka neviens puisis vēl nebija uzvedies tik romantiski manis dēļ, bet... Pasaules gals nelikās labākais brīdis romantiskām attiecībām, lai arī cik ļoti es to gribēju.

- Sem, kā tu to visu paspēji? – Izdabūju pār lūpām. Patiesībā šis nebija svarīgākais jautājums, taču negribēju būt rupja. Viņš pasmaidīja un paraustīja plecus.

- Vēlējos tevi iepriecināt. Tu visu laiku staigāji tāda skumja, un es nolēmu, ka... Ar mums jebkuru brīdi var notikt kaut kas slikts, tad kāpēc neizmantot iespēju un neizbaudīt šo vakaru. Tev patīk? – Viņš vaicāja, ieliedams krūzēs tēju. – Piedod, neko romantiskāku neatradu, - puisis, it kā atvainodamies sacīja.

- Jā, bet... - nomurmināju.

- Klau, es zinu, ko gribi teikt. Pēdējo nedēļu laikā ir noticis ļoti daudz traģēdiju un tā tālāk. Kā būtu, ja vismaz šovakar mēs par to nedomātu? Izliktos, ka nekas slikts nav noticis un ka Sems Kraufords ir uzaicinājis Karmenu Brī Hemingveju uz romantiskām vakariņām?

- Tas ir randiņš? – pasmaidīju, kaut šī doma likās smieklīga.

- Var teikt arī tā, - viņš smaidot atbildēja un iemeta mutē dažus cepumiņus.

- Visai dīvaini, - nomurmināju. – Sems Kraufords nekad neaicinātu Karmenu Hemingveju uz randiņu, tev tā nešķiet? – jautāju, saraukusi uzacis un padzērusi nu jau atdzisušo tēju. – Viņš ir puisis, kam patīk citādas nekā Karmena.

- Kādēļ tev tā šķiet? – Sems iespurcās. – Es tevi vēroju jau kopš pirmā vidusskolas gada. – Tas likās gaužām neticami. Sems Kraufords, viens no populārākajiem puišiem skolā, apgalvoja, ka vēroja tādu meiteni kā es? Protams, neuzskatīju sevi gluži par pelēko peli, arī man bija savs raksturiņš, bet... Nebiju meitene, kura stundām ilgi pavadīja iepērkoties, apmeklēja katru ballīti un uzklāja tonnām kosmētikas. Un tieši tādas patika populārajiem puišiem, tādas patika visiem.

- Nevar būt, Sem, - iesmējos, paņemdama dažus cepumus. Puisis sēdēja tieši pretī un smaidot mani vēroja. – Tu taču draudzējies ar tādām kā Viktorija Voltone un Džesika Roda, - komentēju. Un tās vēl bija tikai divas no viņa neskaitāmajām draudzenītēm. Atcerējos, kā viņi vienmēr skolā centās izrādīt savas jūtas, un tas katru reizi darīja sāpes.

- Tieši tā, jo sapratu, ka man nav nekādu izredžu draudzēties ar tevi, - viņš nomurmināja un likās, ka redzēju puiša vaigos iezogamies sārtumu, kaut gan, visdrīzāk, tā bija sveču gaismas radītā ilūzija.

- Bet tu man pat nepajautāji! – Sašutumā iesaucos mazliet par skaļu. Šis bija labākais brīdis, kad atzīties savās jūtās, lai gan, kā vienmēr, uzmācās bailes. Sems pieskārās manai plaukstai, taču es spēji atrāvos, it kā dabūjusi strāvas triecienu. Neļaušu viņam sev pieskarties, pirms nebūšu dabūjusi visas atbildes.

- Tieši tā. Vai atceries, kad atnācu uz vidusskolu? – Protams, ka es atcerējos to dienu. Dienu, kad neglābjami iemīlējos puisī, ar kuru draudzēties man nebija nekādu izredžu. Tā bija pirmā vidusskolas diena, un Sems uzsāka mācības valsts mācību iestādē, jo bija kaut ko sastrādājis iepriekšējā vietā – privātskolā. Piekrītoši pamāju, jo apjēdzu, ka puisis gaidīja manu atbildi, un viņš turpināja. – Toreiz es vēl nebiju populārais Sems Kraufords, vai ne? – Jā, tiesa, lai gan popularitāti viņš ieguva mazāk nekā mēneša laikā. – Atceros, kā tu biji labākā skolniece klasē, tev visur bija augstākie vērtējumi, un man, tāpat kā daudziem, šķita, ka tu to vien darīji, kā mācījies un ka tevi nekas cits neinteresēja. Es pat vienreiz smējos ar basketbola karsējmeitenēm un vairākiem komandas puišiem par to, ka tu tā arī nomirsi, ierakusies grāmatās. Bet tad pienāca Ziemassvētku balle, un tu izskatījies patiešām fantastiski. Tikai tad es ieraudzīju, ka tevī ir dabiskais skaistums.

- Tas neiet kopā. Tu jau tad satikies ar Viktoriju. – Sacīju, kaut gan apjēdzu, ka tie ir muļķīgi vārdi.

- Nu un? Es būtu pametis jebkuru meiteni, ja zinātu, ka tu...

- Klau, Sem, man laikam pietiks, - Gribēju piecelties un doties prom, jo bija apnicis šis stāstiņš par viņa saldajām jūtām pret mani. Protams, man Sems patika jau gandrīz trīs gadus, taču negribēju klausīties kaut kādā saldā stāstā, cik īpaša viņam biju tieši es. Pirms paspēju piecelties, puisis strauji satvēra manu roku, un es nogāzos atpakaļ uz spilvena.

- Varbūt tu vismaz noklausīsies līdz galam? Jā, es varēju aiziet un aprunāties pie tevis. Patiesībā, es to arī taisījos darīt. Janvārī pēc brīvlaika. Aizgāju līdz skapīšiem, lai tur tevi sagaidītu, bet Šarlote atnāca pirmā, tāpēc izlēmu, ka tas pat ir labāk. Pajautāju viņai, vai man ir izredzes, un zini, ko viņa atbildēja? Ka tādam lopam kā man nekad nebūs iespēju satikties ar meiteni, kā tu. Viņa teica, ka es tev neesmu piemērots un lika nemaz netuvoties jums klāt.

Nē, tas jau bija par daudz. Tagad viņš apvainoja arī Šarloti? Ko vēl viņš izdomās šajā pasaciņā? Iespējams, es arī noticēju, ka iepatikos puisim pirmajā vidusskolas gadā, bet tas, ka Šarlote teiktu viņam kaut ko tādu? Nē, nemūžam. Viņa jau no pirmās dienas zināja, ko jutu pret Semu. Atcerējos, kā viņa solīja: ja Sems atnāks ar viņu aprunāties par mani, draudzene uzreiz dos zaļo gaismu.

Bet varbūt... Tikai varbūt es kaut ko tomēr nezināju par savu labāko draudzeni?