KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Karmena Brī Hemingveja

jūnijs.

Biju tik ļoti nogurusi no kompānijas, no tā, ka man vairs nebija vienatnes, ka, nevienam neredzot, iemuku savā guļamistabā un noslēpos skapī. Likās, ka tā bija vienīgā drošā vieta, kur uzturēties un kur neviens mani nemeklēs.

Nekad agrāk nedomāju, ka man apniks draugu sabiedrība. Atcerējos, kā pirms pāris gadiem vienmēr dusmojos uz vecākiem, ja viņi kādu iemeslu dēļ neļāva man palikt pie Šarlotes vai doties kaut kur ar citām klasesbiedrenēm. Tādos brīžos vienmēr dusmojos un teicu, ka nomiršu aiz garlaicības bez draugiem. Vajadzēja sagaidīt pasaules galu, lai apjēgtu, ka divdesmit četru stundu uzturēšanās ar trim citiem cilvēkiem var novest līdz vājprātam.

Pievilku kājas sev klāt un, atbalstījusi zodu pret ceļiem, lūkojos tumsā un izbaudīju šo dažu minūšu mieru.

Nelaimes gadījums ar Robertu bija izsitis mūs visus no līdzsvara. Nebija tā, ka viņš daudz žēlotos par sāpēm vai kaut ko pieprasītu, drīzāk otrādi – puisis izturējās pat pārāk bravūrīgi un izlikās, ka viņam nemaz nesāpēja. Lieliski zināju, ka viņš cieš sāpes, turklāt uzmācās bailes, ka Sems bija nepareizi ievainoto kāju apsaitējis un tas radīs vēl lielākas problēmas.

Medisona gan piedāvāja aizvest viņu uz slimnīcu, tomēr Roberts bija kategoriski noskaņots pret, murminot kaut ko par mirušo māti. Man bija tik ļoti žēl puiša ne tikai viņa ģimenes locekļu dēļ, bet arī tāpēc, ka draugam nācās visu laiku pavadīt gultā. Nojautu, ka arī viņu tas nomāc, jo ar katru dienu puiša garastāvoklis pasliktinājās. Pirms negadījuma viņš vismaz devās gan uz veikalu, gan darīja citus darbus, kas novērsa uzmanību no depresīvām domām.

Arī Sems mani uztrauca. Viņš bija pabeidzis jumta labošanu, kas nozīmēja, ka, sākoties lietum, māja vismaz nesamirks līdz pamatiem. Man patika tas, ka puisis darīja visus „vīriešu" darbus, lai gan pēdējo dienu laikā radās sajūta, ka mēs vairs nebijām pāris, un tas padarīja mani pamatīgi nervozu. Mēs vairs nepavadījām laiku vecāku guļamistabā, stundām ilgi pļāpājot par visu ko, tikai ik pa brīdim pārmijām dažus vārdus un īsus skūpstus, kas īsti neko nenozīmēja. Zināju, ka agri vai vēlu būs ar viņu jāaprunājas un, iespējams, ja saņemšu drosmi, izdarīšu to jau šodien, jo tādas attiecības nekur neveda un varēja padarīt traku.

Kad romantisko vakariņu laikā uz bēniņiem atklājām viens otram savas jūtas, biju domājusi, ka tagad viss būs skaisti, kā jau tas mēdz notikt filmās; ka tagad pavadīsim jebkuru brīvo brītiņu kopā, runājot un izzinot otra dzīves detaļas, bet realitāte bija skarbāka. Ko gan tu gribēji, tagad ir iestājušies citi laiki.

Izstiepu kājas sev priekšā, cenšoties iekārtoties ērtāk. Ja vien šeit būtu kāds spilvens, varētu saritināties un aizmigt, aizmirstot par apkārt notiekošo. Tā vietā pavēru skapja durvis un izrāpos atpakaļ savā vecajā guļamistabā. Izstaipījos un piegāju pie loga, vēlēdamās pavērot apkārtni. Iela bija tukša, izņemot dažus garāmgājējus. Pēdējā laikā redzēju arvien mazāk braucošu mašīnu, tā vietā cilvēki izvēlējās iet kājām, jo ikviens apjēdza, cik svarīgi bija taupīt degvielu.

Salēcos, pēkšņi sajūtot pieskārienu. Izbīlī pagriezu galvu, pamanīdama, ka Sems bija uzlicis roku man uz pleca.

- Tu mani pamatīgi izbiedēji, - iekliedzos, pagriežoties pret viņu.

- Piedod, es tā negribēju, - viņš plati pasmaidīja, cenšoties pieliekties man tuvāk, bet es puisi atgrūdu. – Kas vainas? – Sems vaicāja, mēģinādams atkal mani sagrābt.

- Mums jāaprunājas. Tu pēdējā laikā uzvedies dīvaini, - nomurmināju, sakrustodama sev priekšā rokas.

- Varbūt tāpēc, ka vairs nepavadām laiku divatā? Pati redzi, ka Roberts nekust ne no vietas. – Sems noplātīja rokas.

- Viņš ne pie kā nav vainīgs. Sem, es... Es tu man tiešām daudz ko nozīmē, bet ir sajūta, ka šīs attiecības ir vajadzīgas tikai man. – Apsēdos uz grīdas atbalstoties pret sienu. Drīz vien puisis atradās man pretī, satverdams manas plaukstas savējās.

- Tā nav, Karmena. Es arī vēlos būt ar tevi kopā, tu man tici? – Sems ielūkojās man acīs. Viņa sejā redzēju emociju virpuli – gan izmisumu un bailes, gan cerību. Pamāju, apliecinādama, ka ticēju viņam, un puisis pievilka mani sev klāt, ieskaudams ciešā tvērienā.

- Apsoli, ka turpmāk pavadīsim vairāk laika kopā.

- Apsolu, - viņš čukstēja man matos, un nez kāpēc es patiešām noticēju, ka no šī brīža viss varēja mainīties.

***

Pavadījām kopā vairākas stundas, līdz izlēmām, ka bija pienācis laiks atgriezties pie pārējiem. Satvēru Sema plaukstu un soļoju lejā pa kāpnēm uz dzīvojamo istabu, kur, kā jau parasti, Roberts vārtījās pa guļvietu, cenšoties atrast visērtāko pozīciju, un Medisona sēdēja uz dīvāna, vērodama brāli un ik pa brīdim kaut ko piebilzdama.

- Beidzot tu esi atpakaļ, - meitene pielēca kājās, ieraudzīdama mani. – Mums jāaprunājas. – Kas tad atkal? Vai nevarēja atrisināt vismaz vienu problēmu bez manas iejaukšanās? Turklāt mani šeit neuzskatīja par visgudrāko personu. Medisona satvēra manu elkoni un ieveda virtuvē.

- Kas noticis? – Dusmīga pagriezos pret meiteni, tiklīdz durvis bija aiztaisītas.

- Man šķiet, ka Robertam paliek arvien sliktāk. Viņš to neatzīst, bet... Izskatās, ka brālim ir drudzis vai kaut kas tamlīdzīgs, lai gan viņš to cenšas no mums noslēpt. – Viņa izskatījās patiešām norūpējusies.

- Medij, es tiešām nevaru neko izdarīt, kamēr Roberts pats nepiekritīs aizbraukt uz slimnīcu.

- Jā, bet ir vēl kaut kas. Viņš vairs neēd tik daudz, cik agrāk. Viņš vispār knapi pieskaras ēdienam. Kad kaut ko saku, brālis tikai noņurd, ka ēdiens tāpat sāk beigties, kas, protams, ir taisnība, taču tas nenozīmē, ka viņam ir jābadojas. Iedomājos – varbūt tu varētu aprunāties ar Robertu? Man šķiet, ka viņš tevi klausīs.

- No kurienes tu kaut ko tādu izrāvi? – Medijas pēdējais teikums likās tik aplams.

- Es vienkārši to zinu, Karmena. Tas arī viss.