KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Roberts Djūks Ostens

maijs.

Atvēru ēkas ārdurvis, ļaudams Karmenai ieiet pirmajai. Bija diezgan dīvaini atrasties skolā, kurā pavadīju divpadsmit savas bērnības gadu. Nez kāpēc radās sajūta, ka atkal esmu vidusskolēns un atkal viss ir ierasti, pat normāli, jo viss izskatījās tāpat kā pirms gada, kad biju šeit pēdējo reizi. Meitene man blakus saviebās, it kā negribēdama šeit atrasties pat tagad, kad nevajadzēja apmeklēt mācību stundas.

Gaitenis bija pilns ar dažāda vecuma cilvēkiem. Devāmies uz zāli, jo bijām izlēmuši, ka jāklausa radio diktora ieteikumam un jāreģistrējas Evakuācijas operācijas mītnē. Ja mūs neaizvedīs, tad vismaz varēsim uzzināt, vai kāds no radiniekiem ir izdzīvojis.

- Vai runāji šodien ar Medisonu? – Karmena pagriezās pret mani un pēkšņi jautāja, kad atradāmies uz kāpnēm. – Viņa izskatījās noraizējusies, kad devāmies prom.

- Viņa nebija sajūsmā par palikšanu vienatnē ar Semu, - paraustīju plecus, uzreiz nožēlodams savus vārdus. Karmena bija līdz ausīm samīlējusies Kraufordā un ticēja katram viņa vārdam, tāpēc diez vai sapratīs māsas bažas.

- Kāpēc? – Meitene neviltotā pārsteigumā jautāja. – Sems taču viņai neko nenodarīs!

- Zinu. – Meloju. Patiesībā es to nezināju, jo neuzticējos viņam tāpat kā Karmena. – Vienkārši tas, ka Sems visu laiku centās pierādīt, ka Medijai jāevakuējas... Nu, tas radīja šo nedrošību. – Apklusu, jo bijām nonākuši lielajā zālē, kur vienmēr notika dažādi pasākumi. Šeit bija atnesti galdi un krēsli, un apkārt klīda patiešām daudz cilvēku. Devāmies uz zāles galu, kur bija novietots garš galds, cerēdami kaut ko noskaidrot.

***

Soļoju pa pilsētas centrālo ielu blakus Karmenai, joprojām nespēdams apjēgt, ko uzzinājām pirms apmēram pusstundas, kaut likās, ka pagājušas jau vairākas dienas. Mans vecākais brālis Krišs un visa viņa ģimene bija reģistrēti, kas nozīmēja, ka mums ar Medisonu vēl bija palikuši izdzīvojuši radinieki, tomēr nespēju saprast, kāpēc viņi mūs neuzmeklēja. Kāpēc viņi pat necentās dot kādu ziņu.

- Vismaz viņi ir dzīvi, - meitene man blakus klusi sacīja, saspiezdama manu plaukstu, it kā cenzdamās nomierināt. Pagriezos pret viņu un pasmaidīju.

- Tev taisnība, - atbildēju, negribēdams izrādīt savas dusmas, jo Karmena ne pie kā nebija vainīga. – Un kā ar taviem tuviniekiem? – Pēc mirkļa vaicāju. Kad uzzināju jaunumus, biju tik pārsteigts un uztraucies vienlaikus, ka nepievērsu uzmanību apkārt notiekošajam, līdz Karmena mani sapurināja un teica, ka viss izdarīts.

- Viņu vārdus tur neredzēju, - meitene paraustīja plecus. Gribēju teikt kaut ko mierinošu, kaut ko līdzīgu: „Neuztraucies, esmu pārliecināts, ka viņiem viss ir kārtībā", lai gan pats par to nemaz nebiju pārliecināts. – Ļoti ceru, ka viņi aizbrauca, kad viss tikai sākās... - Tikai nepaņēma Karmenu līdz. Arī to es nevarēju saprast.

Atlikušo ceļu līdz mājām nogājām klusēdami. Garastāvoklis un laika apstākļi bija pārāk nomācoši, lai runātu.

Tiklīdz iegājām ēkā, mums pavērās interesants skats: Sems ar dēli rokās lūkojās pretī un šķībi smaidīja.

- Nu tad beidzot! Es jau domāju, ka būs jādara viss vienam, - viņš nicinoši iesmējās un atbalstīja garo dēli pret dīvānu, lai apskautu un noskūpstītu Karmenu. Novērsos, meklēdams Medisonu. Viņa stāvēja virtuvē pie letes un kaut ko gatavoja.

- Sveika, Medij! – Centos runāt priecīgā balsī. Māsa, izdzirdusi manus vārdus, pagriezās un pasmaidīja.

- Pēc tavas balss noprotu, ka ir jaunumi? – viņa vaicāja. Pamāju un uzreiz izklāstīju visu, ko bijām uzzinājuši. Viņa kādu brīdi lūkojās sev uz rokām, tad pacēla galvu un nomurmināja: - Vismaz kāds vēl ir dzīvs. – Sacījusi šos vārdus, Medisona atgriezās pie ēdiena gatavošanas, un es izlēmu atstāt viņu vienatnē, tāpēc devos atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur abi mīlas balodīši tagad sēdēja uz dīvāna apskāvušies un Karmena klusā balsī kaut ko stāstīja Semam. Negribēju abiem traucēt, bet nezināju, ko citu darīt, tāpēc, kad meitene apklusa, uzrunāju Semu.

- Ko tu gribēji darīt ar šo dēli?

- Izklaidēties, ko tad citu, - puisis sarkastiski iesmējās. – Jumtu, protams! Izrādās, ka jūsu kaimiņu māja ir pilnīgi tukša, tā nu es mazliet izrevidēju viņu garāžu. – Dzirdot šos vārdus, Karmena viņu viegli iedunkāja ribās.

- Tā nedrīkst! Tas ir pretlikumīgi!

- Hei, viņiem tas vairs nebūs vajadzīgs, bet mums vēl šeit jādzīvo. – Sems piecēlās un devās atvērto garāžas durvju virzienā. Pie ieejas viņš apstājās un pagriezies mani uzlūkoja. - Ejam, vecais, ja gribi pabeigt, kamēr iestājas nakts.

Karmena vērās manī ar jautājošu sejas izteiksmi, bet es tikai paraustīju plecus, pats nezinādams, kas notiek. Steidzos Semam nopakaļ, un izrādījās, ka viņš pamatīgi aptīrījis kaimiņu māju, kamēr bijām prom. Uz garāžas grīdas atradās kaudze dēļu, vairāki instrumenti un maisi ar citiem priekšmetiem. Vienā no tiem samanīju ko līdzīgu makaroniem. Ieraudzījis manu izbrīnīto seju, puisis iesmējās.

- Vismaz tev ir jāsaprot, ka tas ir uz labu! Mēs esam puiši, kuriem jāpasargā divas meitenes! – Šeit nu viņam bija taisnība. Bija svarīgi, lai viņas abas šajā laikā justos pēc iespējas labāk, līdz radīsies iespēja aizbraukt, par ko gan vairs nebiju tik pārliecināts. – Tāpēc labāk nestāvi kā iemiets un palīdzi!

***

Karmena bija aizgājusi palīdzēt Medisonai virtuvē, tāpēc varējām netraucēti pārnest dēļus no garāžas uz bēniņiem, kas nebija nemaz tik viegls darbs, turklāt aizņēma pamatīgi daudz laika, un drīz vien sajutu ne tikai sāpes muskuļos, jo nebiju ilgi trenējies, bet arī krampjus vēderā no izsalkuma. Tā bija pirmā reize visu šo nedēļu garumā, kad pirmo reizi sajutu tādu izsalkumu, tomēr netaisījos par to sūdzēties, turklāt vēl Kraufordam.

Gan Medisona, gan Karmena zināja, ka neuzticējos Semam pilnībā un uzvedos piesardzīgi viņa klātbūtnē, taču šodien viņš bija izdarījis labu darbu. Kaut arī neatbalstīju zādzības vai citas nelikumīgas darbības, zināju viņa rīcības motīvus. Bija iestājušies dīvaini laiki, kuros katrs izdzīvoja, kā mācēja.