KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Roberts Djūks Ostens

jūnijs.

- Kāda starpība, kas notiek ar mani? – Dusmīgi norūcu, kad Karmena nelikās mierā par to, ka sāku mazāk ēst. Man vienkārši nebija apetītes, bet visi to uztvēra kā trauksmes zvanu, it kā es mērdēju sevi badā. Visu dienu atrodoties vienā pozīcijā, cilvēks daudz ko apdomā, un arī man pa galvu maisījās visdažādākās domas, arī par to, ka kādreiz beigsies ēdiens. Protams, es gribēju, lai tā pietiktu ilgākam laikam. Protams, vēlējos, lai Medisonai nekā netrūktu. Bet tas nenozīmē, ka pats atteiktos no maizes vai gaļas gabala. – Tev tagad ir Kraufords, par ko uztraukties, - daudz klusāk sacīju, cerēdams, ka viņa to nedzirdēs, taču meitene acīmredzot bija visu saklausījusi, jo jau nākamajā mirklī viņa saviebās.

- Kāds tam sakars ar Semu? – Likās, ka Karmena patiešām ir izbrīnīta. Vai tiešām viņa bija tik akla pret Sema izdarībām vai arī vienkārši tēloja pamuļķīti?

- Viņš jau noteikti būtu laimīgs, ja mēs ar Medisonu pazustu, - noburkšķēju.

- Nerunā tā! Tu lieliski zini, ka Sems mums palīdz! – meitene sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās man tieši acīs, it kā izaicinādama. Klusēju, negribēdams neko stāstīt. Meitenei uz acīm tāpat bija rozā brilles, viņa neticēs, ja ko teikšu. Pagāja vairākas minūtes, līdz Karmena atkal ierunājās: - Apsoli, ka ēdīsi visu, ko tev atnesīs. Es negribu pazaudēt vēl vienu tuvu cilvēku.

- Es neko nevaru apsolīt, - vēl niknāks sacīju, juzdamies tā, it kā ar mani runātu kā ar mazu bērnu. Vārdi, ka esmu viņai tuvs cilvēks, darīja mani laimīgu, tomēr netaisījos to izrādīt, tas tāpat neko nemainītu, mēs bijām tikai draugi.

- Lūdzu, Robert, - viņa izskatījās izmisusi. Pēkšņi likās, ka Karmena bija tā, kura centās saturēt mūs četrus kopā, izveidot no mums kaut ko līdzīgu ģimenei, tuviem draugiem, lai gan zināju, ka pūliņi bija velti.

– Ja tu neēdīsi, izveseļošanās ieilgs. Mēs ar Mediju gan domājam, ka tevi vajadzētu nogādāt slimnīcā...

- Nekādas slimnīcas, es jau teicu! – Pārtraucu meiteni pusvārdā, skaļi atcirzdams. Slimnīcas šajās dienās jau tā bija pārbāztas ar dažādiem ļaudīm, kas parastu pūtīti vai zilumu uzskatīja par vēzi vai iekšējo asiņošanu un uzreiz steidzās pie mediķiem. Negribēju atrasties šajā vājprātā. – Liec man mieru, - jau mierīgāk un klusāk noteicu, lai gan sarunas ar Karmenu padarīja manas dienas gaišākas.

– Labi, tagad man jāiet. Sems mani gaida, bet tu veseļojies. – Pienākusi klāt, meitene centās mani apskaut, bet, aizvēris acis, aizgriezos. Pēdējā laikā visas mūsu sarunas beidzās ar to, ka viņai bija jādodas pie Sema. Kad atkal atvēru plakstiņus, meitene jau bija prom, un es pat nedzirdēju, kā aizvērās durvis. Smagi nopūtos un atlaidos guļus.

Karmena Brī Hemingveja

jūnijs.

Pēc Medisonas lūguma aprunājos ar Robertu, un tagad arī mani nomāca bailes par draugu. Meitenei bija taisnība: viņš pašaizliedzīgi centās upurēt sevi, lai mēs, pārējie, varētu izglābties. Negribēja ēst. Negribēja braukt uz slimnīcu. Negribēja pat dzirdēt par visai loģiskiem ieteikumiem. Tas likās tik dīvaini, tik nepareizi, salīdzinot ar to Robertu, kāds viņš bija vēl pirms traumas.

Savilku plāno jaku ciešāk ap sevi un pārskrēju pāri ielai, lai gan neredzēju nevienu auto. Braucošas mašīnas tagad vispār bija retums, lielākajai daļai braucamrīku bija vai nu beigusies degviela, vai izlādējies akumulators, tāpēc pilsētā palikušie cilvēki pārvietojās kājām vai ar velosipēdu.

Devos Sema dzīvokļa virzienā – bijām sarunājuši tikties tur un pavadīt mazliet vairāk laika kopā, jo manā mājā nejutāmies tik ērti, zinot, ka pirmajā stāvā guļ Roberts un visu dzird. Tāpēc tagad, vēja brāzmu ieskauta, meklēju sarkanu ķieģeļu ēku ar zilu jumtu, kurā atradās Sema mazais dzīvoklītis. Šajā ielā lielākoties visas mājas bija no sarkaniem ķieģeļiem, tāpēc tas neatviegloja manu uzdevumu. Turklāt nekad iepriekš nebiju ciemojusies puiša mītnē, un kāpēc lai es to darītu? Pirms dienas, kad nokrita pirmais meteorīts, mēs pat nesarunājāmies.

Beidzot ieraudzīju divstāvu namu, kas atbilda aprakstam visprecīzāk, un pasmaidīju, priecādamās par to, ka drīz nonākšu siltumā. Bija jūnijs, bet laika apstākļi atbilda oktobra beigām. Kas tad būs ziemā?

Nosalusi uzkāpu uz otro stāvu un pieklauvēju pie sestajām durvīm. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvērās, un Sems ielaida mani dzīvoklītī. Joprojām likās tik dīvaini, ka satikāmies pavisam citā pilsētas daļā, kaut gan abi dzīvojām vienā mājā. Es vienkārši nespēju pārvarēt neērto sajūtu, kas radās, kad iedomājos, ka Roberts un Medija noklausās, kā mēs ar Semu sarunājamies vai darām kaut ko daudz romantiskāku. Šeit mūs neviens nevarēja traucēt.

Nenovilkusi jaku, aplūkoju iekārtojumu. Brīnumainā kārtā, šeit viss bija samērā kārtīgs un pieskaņots interjeram, lai gan es biju gaidījusi izmētātas zeķes un netīrus traukus. Laikam jau viņš te visu piekārtoja, kamēr gaidīja.

Dzīvoklis sastāvēja no lielas telpas – pie ieejas durvīm bija iekārtota neliela virtuvīte, istabas vidū atradās dīvāns un daži atpūtas krēsli, bet sekcija nodalīja telpu no „guļamistabas" – divvietīgās gultas, kas atradās uz neliela paaugstinājuma.

- Šeit ir omulīgi, - pasmaidīju un apsēdos uz dīvāna pretī nelielam galdiņam, uz kura bija uzliktas vairākas sveces.

- Paldies, bet tā gluži nav, - puisis iesmējās. – Man vairāk patika, kad šeit bija elektrotehnika. – Sems iekārtojās blakus un apskāva mani.

- Par ko tu runā? – Neizpratnē palūkojos augšup uz puisi.

- Izskatās, ka šo vietu kāds ir aptīrījis, - viņš paraustīja plecus. – Iznesuši televizoru, datoru un pat tējkannu un atstājuši aiz sevis nekārtību. Tiešām nesaprotu, kam viņiem vajadzīgas ierīces, ja visā pilsētā nav elektrības.

- Nu gan cilvēki, - noskurinājos, juzdamās droši viņa apskāvienos.

- Tas jau bija gaidāms. Ir taču sākusies apokalipse, - viņš pazobojās. - Lai gan es biju pārliecināts, ka paņems tikai ēdienu un dzīvei nepieciešamākās lietas.

- Tik un tā šeit ir ļoti jauki, - nomurmināju.

- Prieks, ka tev patīk. Arī es agrāk šurp atgriezos ar prieku, lai gan lielākoties nezināju, kā šo vietu apmaksāt. Šķiet, ka tagad problēma ar naudu ir atrisinājusies pati no sevis, - viņš atkal iesmējās un atvirzījās mazliet nostāk. – Klau, ja jau mums abiem šeit tā patīk... Es iedomājos – varbūt mēs varētu pārvākties uz šejieni un dzīvot divatā?