KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Roberts Djūks Ostens

maijs.

Karmena bija aizmigusi man blakus. Meitene, par kuru tik daudz domāju un sapņoju, gulēja, piespiedusies man cieši klāt. Kreisā roka, kuru biju aplicis draudzenes pleciem, jau sāka sāpēt no stīvuma, bet negribēju viņu pamodināt.

Kāja nepatīkami sūrstēja un pulsēja no sāpēm. Kritiens no mājas jumta bija pēkšņs un sāpīgs, un es zināju, ka tas nemaz nebija nelaimes gadījums, tomēr netaisījos to nevienam stāstīt. Šie jaunumi tāpat neko nemainītu.

- Ko tu dari? – no kāpnēm atskanēja Sema dusmīgā balss. Vairāki gari soļi, un viņš jau bija klāt. Uzreiz sapratu, ka puisis runāja par blakus gulošo Karmenu.

- Nomierinies, mēs vienkārši runājām, un tad viņa aizmiga, - centos runāt čukstus, lai nepamodinātu meiteni.

- Ceru, ka tu saproti, ka tā ir mana meitene, - viņš dusmīgi norūca. – Neceri, ka viņa atskries pie tevis no žēluma.

- Kāds šeit ir pārāk greizsirdīgs, - zobgalīgi pasmaidīju, kas saniknoja Semu vēl vairāk. – Mēs ar Karmenu esam tikai draugi.

- Tu domā, ka neredzu, kā tu uz viņu skaties?! Lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos, citādi... - Citādi tu mani patiešām nogalināsi? Iekodu apakšlūpā, lai neizteiktu šos vārdus skaļi. Puisis dusmīgs aizgriezās un devās atpakaļ uz otro stāvu. Kad nokritu, vēl nebijām pabeiguši jumta labošanu, tāpēc viņam nāksies visu paveikt vienam, bet man Sema nemaz nebija žēl.

- Robert? – No pārdomām mani iztraucēja klusa balss. Karmena bija pamodusies un izķepurojusies no mana ciešā tvēriena. – Cik ilgi es gulēju? – Viņa miegaini vaicāja.

- Apmēram stundu, - smaidīdams atbildēju. Dīvaini, taču visu šo stundu, ko meitene pavadīja manā apskāvienā, nemaz nedomāju par ellīgi sāpošo kāju. Atkal paskatījos uz Karmenu, kura sēdēja uz ceļiem un ar abām rokām berzēja miegainās acis.

- Man ir dīvaina sajūta, ka jūs ar Semu par kaut ko runājāt, bet laikam jau tas bija tikai sapnis, - viņa nomurmināja, skaļi nožāvādamās. Nezināju, ko atbildēt, tāpēc tikai klusēdams lūkojos uz savām klēpī saliktajām plaukstām.

- Izklausījās, ka jūs strīdējāties un viņš tev draudēja. – Meitene turpināja.

- Tas nebija sapnis, - pēc mirkļa atbildēju. – Lai nu kā, tas nav svarīgi, Karmena. Viss ir labi, šķiet, beidzot redzu, kāds Sems ir patiesībā, - šķībi pasmaidīju.

- Prieks, ka jūs atradāt kopīgu valodu, - to sacīdama, meitene apsēdās uz dīvāna pie pretējās sienas. Apgūlies aizgriezos, lai nebūtu vairs jārunā, lai nebūtu jāmelo un jātēlo, par cik labiem draugiem mēs ar Semu bijām kļuvuši. Izlikos, ka guļu, kaut patiesībā vēl vairākas stundas pavadīju nomodā, cenzdamies neklausīties pārējo klusinātajās sarunās.

***

Nākamās dienas rīts pienāca ar skaļu „Nevar būt!" no Sema puses. Pagriezos uz muguras, jo visu nakti biju nogulējis uz viena sāna, un uzlūkoju puisi, kuram blakus sēdēja arī abas meitenes; visi bija noliekušies virs radioaparāta.

- Kas notika? – miegains jautāju; acīmredzot mana balss bija izbiedējusi Karmenu, jo viņa pēkšņi salēcās un pielika roku pie krūtīm.

- Tu mani pamatīgi nobiedēji.

- Robert, tev jāguļ, - vienlaicīgi ar Karmenu runāt sāka arī Medisona. – Jo vairāk tu gulēsi, jo ātrāk izveseļosies.

- Es taču nevaru censties aizmigt, kad notiek kaut kas, par ko jūs mani joprojām neesat informējuši! – norūcu, tikai tagad pamanījis, ka ārā joprojām valdīja tumsa, tāpēc nespēju apjēgt, vai joprojām ir vakars, vai arī jau tuvojās rīts.

- Ir nokritis otrs meteorīts, - Karmena paskaidroja, pārtraukdama māsas centies ar mani strīdēties. Pieslējos sēdus, gribēdams dzirdēt vēl kaut ko. – Pa radio paziņoja, ka tas bija ļoti tuvu pilsētai. Desmit kilometrus no jūsu fermas tagad ir meteorīta krāteris.

Biju tik ļoti šokēts, ka tikai pēc mirkļa pamanīju, ka atvēru muti. Tātad, kamēr mēs te mierīgi gulējām, nokrita vēl viens meteorīts, vēl viena zvaigzne. Ak Kungs, kad tas reiz beigsies?! Vai nākamais trieciens skars pilsētu, pārvēršot mūsu mājas milzīgā, vairāku kilometru platā bedrē?

Tikai tagad tā pa īstam apjēdzu, ka mēs šeit nebijām drošībā. Neviens šeit nebija drošībā, taču iedzīvotāju evakuēšana uz laiku bija pārtraukta, jo arī citos štatos norisinājās nesaprotamas lietas.

- Mums jābrauc prom, cik ātri vien iespējams, - negaidīti sacīju, vēlēdamies piecelties, kaut sāpes dūra kājā kā ar miljons nažiem. Medisona uzreiz pielēca kājās no dīvāna, uz kura bija sēdējusi, un lika man apgulties. Palūkojos uz Semu un Karmenu, gaidīdams atbalstu vismaz no viņiem, tomēr puisis ierunājās:

- Mierīgi, vecais! Pašlaik mēs nekur nevaram doties. Ja aizmirsi, tu esi vienīgais no mums, kam ir autovadītāja tiesības. Es savējās joprojām neesmu saņēmis. – Tas izklausījās tik smieklīgi, ka izplūdu smieklos un likās, ka sāks tecēt asaras. Autovadītāja tiesības! Kuram tagad interesēja kaut kas tāds? Biju ar mieru apsēdināt pie stūres pat divpadsmitgadīgo Medisonu, lai tikai tiktu prom no šejienes.

- Kurš tagad pārbaudīs autovadītāja tiesības? – Nicīgi jautāju, kad smiekli bija pierimuši.

- Paklau, es netaisos sēsties pie sešdesmit gadus veca pikapa stūres, - Biju novedis Semu līdz dusmām. – Tikai tu proti kontrolēt to verķi. – Tas bija kā sitiens zem jostasvietas. Pikaps bija dārgākā manta, kas man vēl bija palikusi, tā bija dāvana no Kriša, kad viņš apprecējās un iegādājās jaunu auto.

- Pirmkārt, mašīnai ir tikai divdesmit viens gads un, otrkārt, tev taisnība, tikai es varu to paveikt, tāpat kā daudz ko citu, - pēdējo teikuma daļu centos izrunāt īpaši dzēlīgi. Mirkli likās, ka Sems pielēks kājās un metīsies man virsū, bet Karmena pieskārās viņa apakšdelmam, cenzdamās puisi nomierināt. Vai meitene tiešam neredzēja, ka mēs ar Semu nevarējām sadzīvot zem viena jumta vai arī viņa labi prata izlikties?

- Mums vēl nepietiek ar kautiņu, puiši, - Medisona norūca, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Centos nomierināties, lai arī kā vēlējos sadusmot puisi vēl vairāk. Zināju, ka ar kājas traumu tāpat nespēšu viņu uzvarēt.

- Medijai taisnība, tagad nav īstais laiks strīdēties, - Karmena sacīja, skatīdamās Semam sejā. – Mums vienkārši jāsagaida, kad Roberts izveseļosies, un tad jau kaut ko izdomāsim, vai ne?