KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Karmena Brī Hemingveja

jūnijs.

Dzirdot Sema vārdus, šokā pielēcu kājās un nostājos aiz dīvāna, lai puisis nevarētu mani satvert.

- Tu esi prātu zaudējis? – iekliedzos, jo viņa piedāvājums bija muļķīgākais, ko biju dzirdējusi vairāku nedēļu laikā, lai gan arī pati bieži vien rīkojos dumji. Taču šoreiz biju pārliecināta, ka man ir taisnība.

- Kas ir? Šī vieta nevienam nav vajadzīga, mēs varētu palikt šeit, kamēr rastos iespēja pamest pilsētu... - Arī Sems tagad bija piecēlies kājās; viņa acīs patiešām mirdzēja cerība, ka es piekritīšu piedāvājumam.

- Sem, tas ir tik egoistiski! Mūsu draugi ir zaudējuši visus radiniekus, Robertam ir lauzta kāja, bet tu gribi viņus pamest un skriet uz šejieni, lai tikai dzīvotu divatā ar mani?! – Biju tik nikna uz viņu, ka nespēju pat parunāt.

- Tu to sauc par egoismu? Pati pirms dažām dienām teici, ka mājā mēs pavadām pārāk maz laika kopā. Un zini, kāpēc tas tā ir? Jo tu visu laiku uztraucies par Robertiņu un Medisonu! – Puisis izspļāva. Pēkšņi dzīvoklī vairs nebija gaisa, un es, ne vārda nebildusi (jo vienkārši nezināju, ko lai atbild), steidzos durvju virzienā. Noskrēju pa pakāpieniem un, tikusi uz ielas, apjēdzu, ka Sems man sekoja. Vai viņš tiešām nesaprata, ka vēlos pabūt viena?

Kad tiku līdz mājām, biju pavisam aizelsusies, tomēr nevēlējos apstāties, pirms nebūšu paslēpusies no Sema. Diemžēl to es nepaspēju, jo jau nākamajā mirklī viņš iebrāzās pa ārdurvīm, spēcīgi tās aizcērtot.

- Mūsu saruna nav galā! – Viņš iesaucās, pamodinot Robertu.

- Nu tad saki, ko tu vēl par mani domā! – Biju tik dusmīga, ka knapi spēju valdīt pār sevi. – Bet pirms tu to dari, zini: es netaisos pamest savus tuvākos draugus, lai tikai dzīvotu kopā ar tevi! – Sakrustoju rokas uz krūtīm un izaicinoši lūkojos uz puisi. Sirds dziļumos cerēju, ka viņš apskaus mani un lūgs piedošanu, tomēr, protams, tas nenotika. Viņš tikai noteica klusu „labi" un aizgāja.

Pēc tā atgadījuma ar Semu nerunāju divas nedēļas. Kad pirmajā naktī pēc strīda viņš nepārnāca, es sēdēju uz matrača, ceļus pievilkusi sev klāt, un noraizējusies domāju, lai tikai ar puisi nenotiek kas slikts. Taču, kad Sems nerādījās arī nākamajās dienās, sapratu, ka nav jēgas viņa dēļ pavadīt naktis bezmiegā.

Kad devāmies ar Medisonu uz bibliotēku, lai sameklētu Robertam kādu lasāmvielu, redzējām puisi uz ielas, bet nepārmijām ne vārda. Skatījos uz viņu un zinu, ka Sems mani pamanīja, kaut gan izlikās neredzam.

Tieši divas nedēļas pēc strīda mēs ar Mediju izlēmām aiziet uz veikalu, cerībā, ka tur vēl kaut kas būs palicis, lai gan izredzes bija visai niecīgas. Cilvēki izķēra visu svarīgāko jau pirmajās dienās pēc meteorīta krišanas. Dodoties atpakaļ ar tomātu pastas burku un sāļajiem cepumiem, pie vienas no ēkām satikām Semu. Tikai tad apjēdzu, ka tas bija nams, kurā atradās viņa dzīvoklis.

- Hei, - viņš sveicināja, šķībi pasmaidīdams.

- Ejam prom, - Medija noburkšķēja zem deguna, un, kad jau taisījos meitenei sekot, Sems sacīja:

- Medisona, vai es varētu aprunāties ar Karmenu divatā?

Saskatījos ar draudzeni, un viņa klusēdama pamāja. Droši vien redzēja manās acīs, ka biju puisim jau piedevusi.

- Būšu mājās, - Medija man silti uzsmaidīja un aizgāja, vēl pavisam klusi nočukstot: - Esi uzmanīga.

- Par ko tu vēlējies runāt? – Jautāju, kad bijām palikuši vieni. Mana balss joprojām skanēja dusmīgi, lai gan ilgojos pēc Sema un sen vairs neturēju ļaunu prātu uz viņu.

- Varbūt ieiesim iekšā? Šeit ir visai vēss, - Sems piedāvāja. Zināju, ka saprātīgāk būtu atteikties un steigties prom, taču joprojām nebiju pārstājusi pret viņu just siltas jūtas, tāpēc piekrītoši pamāju. Puisis ielaida mani savā dzīvoklī, kas kopš iepriekšējās reizes bija mazliet mainījies. Tagad varēja redzēt, ka šeit kāds dzīvoja. Iekārtojos uz atpūtas krēsla, un viņš apsēdās pretī.

- Klau, zinu, ka esi uz mani ļoti nikna, - viņš iesāka. – Man tevis pietrūkst. Ne tikai tevis, pat Roberta un Medijas. Es tiešām izrīkojos kā pēdējais idiots. Piedosi?

Neko neteicu, tikai izaicinoši lūkojos puisī. Gribēju, lai viņš pasaka vēl kaut ko jauku.

- Karmena, lūdzu. Tu nespēj iedomāties, cik garlaicīgi ir dzīvot vienatnē, it īpaši bez interneta un citām tehnoloģijām. Vai tu man kādreiz piedosi? – Viņš lūdzās. Vēl nekad nebiju Semu tādu redzējusi, tāpēc vēl vairāk šķita, ka viņš izliekas.

- Nomierinies, - izplūdu smieklos. – Es jau sen esmu tev piedevusi, tā ka nevajag šīs suņa ačteles. Tev nepiestāv, - ķiķināju. Viņš strauji piecēlās un, piegājis man klāt, apskāva. Nebiju to gaidījusi, tāpēc instinktīvi atrāvos.

- Patiesībā es arī esmu vainīga, ka reaģēju tik asi. – sacīju, lūkojoties viņam sejā. - Saprotu, ka šajā dzīvoklī mums būtu labi divatā, bet vienkārši nespēju pamest Robertu un Mediju. Viņi ir mani vienīgie draugi. Un arī tevi es nevaru pamest, jo apjēdzu, cik dažreiz paliek vientuļi.

- Tātad es drīkstu atgriezties? – Sems plati pasmaidīja. Piekrītoši pamāju ar galvu un atkal piekļāvos viņam. Zināju, ka mūsu attiecības bija visai dīvainas – mēs tik bieži strīdējāmies -, tomēr vienmēr salabām. Aši noskūpstīju puisi uz lūpām n izrāvos no tvēriena.

- Mums jāpaņem no šejienes viss nepieciešamais, - sacīju, piesoļodama pie virtuves skapīšiem, un sāku aplūkot to saturu, meklēdama kaut ko ēdamu, jo biju visai izsalkusi.

- Varu piedāvāt auzu pārslu putru. Vienīgais, ko zagļi nepamanīja, - viņš iesmējās un pienāca man klāt, lai paņemtu šķīvi. Lai gan bērnībā necietu putras, tagad tas izklausījās kā pasaka. Sems sadalīja putru divos šķīvjos, un mēs ēdām, sēdēdami līdzās uz dīvāna. Pēkšņi radās sajūta, it kā mēs nemaz nebūtu strīdējušies.

- Tas ir garšīgākais, ko esmu ēdusi pēdējo dienu laikā, - smaidot sacīju.

- Nemelo. Piedegusi putra nu gan nav nekāda delikatese. – Sems iesmējās, un es pasmaidīju. Kad bijām izēduši šķīvjus, ieminējos:

– Klau, paņemsim segas un spilvenus, labi? Negribu jūlijā nosalt. – Pēdējais teikums skanēja tik ironiski. Draugs piekrītoši pamāja.

- Tikai atstāsim vienu segu šeit, labi? Es joprojām vēlos, lai šis dzīvoklis būtu vieta, kur mēs varētu uzturēties divatā.

- Tu atkal sāc? – Sarakusi pieri, jautāju.

- Es neteicu, ka mums uz šejieni jāpārvācas. Tikai dažreiz varam atnākt, kad Osteni mums pieriebsies. – Abi reizē iesmējāmies, un tas bija labākais brīdis vairāku mēnešu laikā.