KAD ZVAIGZNES KRITA LEJUP

PIECPADSMITĀ NODAĻA

2020.gads

Karmena Brī Hemingveja

maijs.

Mirklī, kad taisījos saklāt galdu pusdienām, atskanēja briesmīgākais kliedziens, kādu jebkad biju dzirdējusi. Jautājoši saskatījusies ar Medisonu, metos uz dzīvojamo istabu, jo apjēdzu, ka cilvēks, kurš izdvesa šīs briesmīgās skaņas, atradās netālu. Meitene man sekoja pa pēdām, un pie kāpnēm sastapāmies ar Semu, kurš izskatījās izbijies un uztraucies.

- Roberts... - viņš tikai izdvesa, un mēs metāmies ārdurvju virzienā.

- Robert! – Iekliedzos, ieraudzījusi puisi guļam uz zāliena; viņš gulēja dīvainā pozā, un puiša sejas izteiksme izteica visas viņa tā brīža emocijas: sāpes, uztraukumu, bailes. Piesteidzos viņa klāt un pietupusies uzliku puiša galvu sev uz ceļiem tāpat kā pirms vairākām nedēļām turēju Šarloti, kad viņu notrieca mašīna.

- Kas notika? – Medisona iekliedzās, pietupusies man blakus. Pirmo reizi redzēju nosvērto un mierīgo Mediju šādā stāvoklī. Abas reizē uzlūkojām Semu, kurš tikai noplātīja rokas.

- Ko? – Viņš aprauti iesmējās, kaut neredzēju šajā situācijā neko humoristisku. - Mēs remontējām jumtu, gandrīz jau pabeidzām, kad Roberts zaudēja līdzsvaru un nokrita. Jāienes viņš iekšā, - Sems jau gribēja pacelt gulošo puisi, kad es viņu apturēju. Aplūkojusi cietušo draugu, secināju, ka viņš neasiņoja, kas jau bija labi. Trakā, no kā tad viņam asiņot? No kritiena?! Norāju pati sevi par šādām domām.

- Robert, tu mani dzirdi? – čukstus jautāju, juzdama, kā acīs sariesās asaras. Viņš pavēra plakstiņus un viegli pamāja.

- Semam taisnība. Uz matrača būs daudz ērtāk, - viņš iesmējās.

- Tas idiots vēl joko! – Medisona dusmīgi norūca, pieceldamās kājās. Ļāvu Semam pacelt gulošo draugu un ienest viņu mājā. Zināju, ka tas sagādāja nelielas grūtības, lai gan Sems to izvēlējās neizrādīt; abi puiši bija vienādas miesas būves, bet nedomāju, ka es varētu pacelt man līdzīgu meiteni. Noguldījis Robertu uz matrača, viņš pavēlēja Medisonai atnest ūdeni un, neko neteikdams, kaut kur aizgāja. Paņēmu no dīvāna savu spilvenu un novietoju to Roberta zem galvas, lai viņam būtu ērtāk.

Kad Medisona atnesa krūzi un pasniedza brālim, jautāju: - Kā tev šķiet, vai nesasiti galvu?

- Nē, tikai kāju, - padzēries Roberts norādīja uz traumēto vietu.

- Medij, atnes šķēres un bļodiņu ar ūdeni, lūdzu! – komandēju, apjēgdama, ka brūce bija jānotīra. Centos atlocīt Roberta džinsa bikses uz augšu, bet neizdevās, tāpēc, sagaidījusi, kad Medisona atgriezīsies ar grieznēm, sagriezu kreiso bikšu staru gandrīz līdz ceļgalam. Aprauti iekliedzos, šokēta no ieraudzītā. Kāja bija izliekusies dīvainā leņķī un visas kājas garumā vīdēja vairāki tumši violeti zilumi. Uzmanīgi novilku Roberta apavus un pamanīju, ka Sems bija atgriezies. Viņš turēja rokās vairākus dēlīšus, lai gan pirmajā mirklī nesapratu, kam tie domāti.

- Ļauj man apskatīties, - puisis sacīja. Piecēlos, ļaudama viņam iekārtoties manā vietā. – Pirms gada kempingā viens puisis salauza kāju, un tuvākā slimnīca bija deviņdesmit kilometru attālumā, tāpēc nācās izmantot to, kas bija pa rokai. Tātad, koku. – Nespēju iedomāties Semu kaut kādā mežonīgā nometnē. – Man vajag kaut ko līdzīgu marlei vai vismaz kaut kādus auduma gabaliņus, - nevērsies konkrēti ne pie vienas no mums, puisis sacīja.

Pamāju, kaut viņš to neredzēja, un straujiem soļiem devos uz virtuvi, kur mamma glabāja aptieciņu. Tā bija caurspīdīga kaste ar visdažādākajām zālēm un marles rullīti. Kad atgriezos, Medija skaļi diskutēja ar abiem puišiem.

- Tas bija tikai negadījums, Medisona! – Sems nopietni sacīja; likās, ka viņš šos vārdus izgrūdis caur zobiem.

- Viņam taisnība, Medij, - Roberts izdvesa, saviebies sāpēs. Pasniedzu Semam marli un pieturēju dēlīti, lai viņam būtu ērtāk apsaitēt. – Man pat tik traki vairs nesāp, - viņš, protams, tikai centās būt drosmīgs.

- Nemelo! – Medisona iekliedzās. – Tu nokriti no jumta! Kā tev var nesāpēt? Tu visu dzīvi tēlo, ka tev nesāp, - viņa nokrita uz matrača un satvēra brāļa plaukstu. Pa to laiku Sems jau bija beidzis apsaitēt un noskaloja rokas meitenes atnestajā bļodiņā ar ūdeni.

- Medij, izbeidz, - pēkšņi stingrā balsī sacīju; biju šokā, ka varēju runāt ar viņu šādā balsī, jo parasti Medisona bija tā, kura runāja tādā tonī. – Robertam jāatpūšas. Ejam labāk paēst, - aicināju. Apsedzu Robertu ar segu un nopakaļ draugiem devos uz virtuvi.

***

Pagāja vairākas stundas, līdz Roberts pamodās. Gulēju uz vēdera uz dīvāna un lasīju grāmatu, kad viņš ievaidējās. Uzreiz nometu lasāmo turpat un piesteidzos viņam klāt.

- Kā tu jūties? – Tas bija visstulbākais, ko vien varēja pajautāt cilvēkam, kurš pirms neilga laika nokritis no divstāvu mājas jumta.

- Briesmīgi, - viņš saviebies iesmējās. – Esmu izsalcis kā vilks. – Robertam nebija piecas reizes jājautā. Pamājusi devos uz virtuvi, kur katliņā vēl bija palikusi auzu pārslu putra. Uz galda atradās arī šķīvis ar sagrieztiem gurķiem, tāpēc uzliku uz šķīvja arī tos. Kad pasniedzu pusdienas (kaut jau sen bija iestājies vakars), puisis pasmaidīja.

- Interesanta kombinācija, - Roberts iesmējās. Apsēdos viņam blakus un vēroju, kā puisis apēda visu līdz pēdējam. – Kur ir pārējie? – Viņš vaicāja, kad bija beidzis.

- Sems izlēma pabeigt jumta labošanu, Medija ir dārzā pie Šarlotes, - ar roku pamāju pretējā virzienā. Mirkli valdīja klusums, un es vēroju savus kailos ceļgalus, tad Roberts satvēra manu plaukstu. Ielūkojos puisim sejā; viņš viegli smaidīja.

- Karmena, ar mani viss būs labi, dzirdi?

- Man bail, ka nebūs gan, - aši novērsos. – Visi to mūždien saka viens otram, bet... Likās, ka viss sāk nokārtoties, ka pamazām pierodam un pielāgojamies šādai dzīvei... Man vairs nav jāslēpj savas jūtas pret Semu, tu zini, ka tavi radinieki ir dzīvi, mums ir kaut cik ēdiena, taču, protams, vajadzēja notikt kaut kam sliktam. – Noriju kaklā sakāpušo kamolu, cenzdamās neizplūst asarās, jo zināju, ka puisim tagad bija daudz smagāk, nekā man.

- Neuztraucies, labi? – Roberts aicināja mani sev tuvāk, un es ļāvu viņam sevi apskaut. Saritinājos drauga apskāvienos un notrausu no vaigiem asaras. – Tas varēja notikt ar jebkuru no mums. Ja ne jumts, tad kāpnes vai vēl nezin kas. Jau pavisam drīz atkal varēšu skriet, it kā nekas nebūtu noticis, - viņš noglaudīja manu muguru.

Tie bija pēdējie vārdi, ko todien dzirdēju, jo jau nākamajā mirklī iemigu viņa apskāvienos.