Slepenais ierocis- ES!

4. DAĻA. MISIJA

Pirms 2 gadiem, 8 dienām.

-XY83Q1, atsaucies! XY83Q1!
-Esmu te.
-Plāns D. Viss ir tavās rokās.
-Sapratu.-Atsaucos, un nolēcu no zilā jūras konteinera. Pagāja tikai pāris sekundes,  līdz tiku pamanīta. Jutu savā rokā ieroci. Nospiedu gaili, un vīrs ar rētu uz acs nokrita zemē. Pēc mirkļa, viņam blakus gulēja vēl četri.

Man aiz muguras noskanēja blīkšķis. Šo skaņu es pazīstu lieliski. Tas bija jaunākais rokas automāta modelis. Šauj desmit lodes sekundē, un nonākot miesā, lodes izdala nāvējošu toksisko skābi.

Es strauji palecu malā, pagriežoties, pret uzbrucēju un aizmetu nazi, trāpot tam tieši sirdī.

Es skaitu katru nogalināto, bet šķiet, ka drīz vairs to nespēšu, jo līķi ir pārāk daudz. Šobrīd esmu nogalinājusi jau 234 cilvēkus, un tikko pieskaitīju arī 235. Tas ir ļoti daudz, lai gan šī ir tikai trīspatsmitā misija.

Pieveikusi visu rezerves grupējumu, pievērsos rācijai.
-Gaiss tīrs.
-Lieliski, XY83Q1. -Man atbildēja Aģents4. Drīz ar asinīm nolietajā laukā bija arī viņš.
-Atsūtīšu kādu satīrīt.

Es ar Aģentu4 devos iekšà, lielā ēkā.
-Es drīkstu zināt, kam tieši mēs uzbrūkam?
-To zin tikai valdība un noalgotāji. Tādiem, kā mēs, šī informācija nav pieejama, bet vienu es tev varu teikt. Šie cilvēki ir iebilduši taviem īpašniekiem, un viņi zināja, ka nāksim.

Šajā brīdī es ar kāju atsitu vaļā lielās durvis, un man rokā parādijās divi ieroči. Atsākās velviens slaktiņš. Uz mani šāva, centās nodurt un pat raidīja pāris granātas, bet šī gada laikā, es esmu kļuvusi daudz prasmīgāka, pie tam, sprādzieni man neko nenodara, jo esmu imūna pret uguni.

Pēc laiciņa viss pierima un es atkal stāvēju līķu kaudzē. Visus velreiz pārkaitīju. Biju paveikusi 43 slepkavības, un pirmo reizi dzīvē saņēmusi četrus gūstekņus. Cīņas beigās tie padevās, un es nolēmu tos nenogalināt.

Aģents4 izskatījās sašutis. Šķiet, šeit nebija tas, ko mēs meklējām. Iespējams es arī tāda būtu, ja vien... Es zinātu pēc kā mēs nācam.

Vakarā es atkal biju savā istabā. Valdības vīri satīrija visus pierādījumus, un bija pienācis laiks arī man no ādas nomazgāt piekaltušās asins lāses.

Es atvēru ūdenskrānu, un vanbasizstabu piepildīja tvaiks. Man patīk karsts ūdens, tāpēc lielais spogulis pie sienas parasti piesvīst acu mirklī.

Ūdens lija man uz galvas, bet es domāju par sevi, un mirušajiem. Domās pāršķirstīju katru misiju, un centos atcerēties mirušo sejas.

Pēc pirmajām misijām es raudāju, bet šķiet, vairs to nespēju. Ar katru dienu un stundu, ko es te pavadu, man nākas arvien vairāk nocietināties. Un ar katru misiju es paveicu arvien vairāk slepkavību.

Vēroju, kā asins lāses noskalojās no manas ādas un kopā ar ūdeni pazūd kanalizācijā.

Pēc brīža es atkal biju savā istabā, un iekritu gultā. Nespēdama vairs neko paveikt, aizmigu uz nogulēju līdz pat rītam.

Hey, visiem! :)
Kādu laiku neesmu rādījusies wattpad, bet ceru ka drīz publicēšu vel kaut ko kādā no saviem stāstiem...
Liels paldies par jūsu atbalstu! Ceru, ka tevi aizrāva šī daļiņa, un... Atā, pagaidām! ;)