Manā priekšā stāv meitene ar blondiem matiem un spilgtu kosmētiku. Viņa veras manā sejā, nespēdama pakustēties. Viņa izskatās tik neierasti, tomēr es viņu pazīstu lieliski. Arī viņa mani agrāk pazina. Un šķiet, spēj atpazīt pat tagad.
Ja es no rīta nebūtu sameklējusi jaunas drēbes, viņa būtu pārbiedēta. Bet tagad, šķiet, viņa ir apjukusi. Agrāk es spēju lasīt cilvēku domas un emocijas, ieskatoties to sejās, bet, šķiet, arī šīs prasmes sāk pazust tik pat ātri, cik es tās apguvu.
To pašu varētu teikt arī par manu uzmanību. Es faktiski uzskrēju viņai virsū, un tas apdraud gan viņas, gan manu dzīvību.
-E... Es atvainojos. Jūs atgādinājāt kādu senu paziņu. -Meitenes balss nodreb un viņa lēni pagriežas, lai dotos prom. Es klusēju. Mana balss var būt nodevīga. Cilvēki saka, ka balsi aizmirst pirmo, tomēr es tam nevaru piekrist. Es vēlprojām skaidri atceros savu pirmo upuru sāpju kliedzienus, brīdī kad viņu niecīgās dzīvības izkūpēja. Simtu un tūsktošu sejas ir saplūsušas vienā, lielā mākonī, ko es vairs nespēju atšķirt, tomēr balsis ir stingri iesēdušās atmiņā, lai kā es tās censtos izdzēst.
Tiklīdz meitene pazūd no mana acu skatiena es dodos prom, bet vēlprojām esmu saspringusi. Palikt šeit bija slikta ideja. Es cerēju, ka esmu aizmirsta, bet šķiet, mani agrāk pazina pārāk daudzi.
Līdz ar lēmumu nākošajā rītā doties prom, es esmu nonākusi atpakaļ pie vecās mājas, kur es pārlaidīšu vēl vienu nakti. Tomēr kautkas šķiet greizi. Instinkti liek uzmanīties. Mana kreisā roka pieskaras jostas vietai, kur pēdējos trīs gadus, ik dienu ir stāvējis ierocis un ķermenis pieplok pie sienas. Protams, ieroču man vairs nav, tomēr tas nekad nav liedzis man aizsargāties.
Es ielavos ēkā un dodos uz priekšu pa gaiteni. Soļi. Divi cilvēki. Ap 80 kilogrammus smagi. Vīrieši. Es dzirdu viņu elpas. Esmu gatava nogalināt, bet ieraugu policista uniformu. Es solīju sev laboties. Es vairs neesmu agrākā slepkava.
Esmu pamanīta. Es varētu bēgt, bet dzirdu soļus pie ārdurvīm. Es varētu aizbēgt. Vai arī viņus nogalināt un ietaupīt laiku. Es nespēju bēgt. Esmu mācīta neatstāt lieciniekus!
Minstināšanās nolaupa tik svarīgo sekundi un es apjaušu, ka esmu slazdā. Ja vien nevēlos viņus nogalināt un aiziet.
-Hei! Te ir aizliegts nākt. Jaunkundz, jūs nāksiet man līdzi.- Dzirdu balsi no aizmugures. Es padodos. Šie cilvēki nespēj mani apdraudēt. Un mana misija nav vērsta uz viņiem. Es sekoju palicistam ārā no telpas, nebisdama ne vārda.
YOU ARE READING
Slepenais ierocis- ES!
FantasyPēc ģimenes un draugu zaudējuma, četrpadsmit gadus vecā Medija nonāk valdībā, un tiek apmācīta par spēcīgāko aģentu valstī, bet pēc pieciem gadiem meitene saprot, ka nelaimes gadījums, kurā viņa zaudēja ģimeni ir tikai daļa no valdības plāna. Un nu...
