Slepenais ierocis- ES!

3. DAĻA. SLEPKAVĪBA

Pēc 2 gaidiem, 241 dienas

Šeit nav viegli izdzīvot. Un es iemācijos vienu. Ja vēlies izdzīvot ar viņiem, ir jāiemācās pieņemt. Pēc mana vārda- XY83Q1 pieņemšanas, man nācās pieņemt savu vecumu. Es esmu gandrīz piecus mēnešus veca. Laiks tiek skaitīts kopš negadījuma. Kopš dienas, kad es nonācu te. Vēlāk es iemācijos pieņemt klausīt. Pakļauties pavēlēm, lai kādas tās būtu.

Otrajā mēnesī es sāku trennēties. Pārsvarā tie ir fiziskie uzdevumi. Skriet, mest, ķert, un novērot. Es viņiem esmu kā suns. Pieradināms mājdzīvnieks. Bet nekas cits man nav atlicis, un es neiebilstu...

Trešajā, man sāka uzticēt ieročus. Lika mācīties lietot nazi un zobenu. Es apguvu divkauju. Vēlāk manā pārziņā nonāca arī šaujamieroči.

Šī mēneša sākumā es apguvu, kā pārciest sāpes. Morālās sāpes es esmu apspiedusi jau sen, bet tagad tam tika pievienotas arī fiziskās. Viņi turēja manu roku un lēja virsū karstus sveķus. Ja es saraujos, trauciņš, ar izkusušajiem sveķiem tiek papildināts, un man nākas pārciest vēl vairāk. Sākumā sāpes bija neciešamas un pēc tam āda sačokurojusies, bet tagad es spēju to pārvarēt. Protams, man vēlprojām sāp, bet es esmu sapratusi, ka neļaujoties emocijām sveķu trauciņš drīz tiks iztukšots un spīdzināšana tiks pārtraukta.

Tam visam paralēli turpinās arī terapijas, izmeklējumi, trenniņi un cīņas mākslas apguve. Diena ir cieši saplānota un aizvērt acis es varu tikai pa nakti...

-XY83Q1, uz trenniņu!-Man pavēlēja un es devos uz trenniņ laukumu paķerot līdzi zobenu un pistoli. -Šodien tu apgūsi ko jaunu.- Manā priekšā tika nolikts mazs, balts trusītis. -Nogalini to!- Atskanēja pavēle.

-...Nē!-Es nomurmināju.-Es nekad vairs nevienu nenogalināšu!-Uz manas sirdsapziņas jau ir seši cilvēki. Dienā, kad vel viss bija labi, un tad... Es vairs nevienam nenodarīšu sāpes.

Vīrietis, kas stāvēja manā priekšā paņēma nazi no galda un iedūra to dzīvnieciņa ķepiņā. Atskanēja sāpīgs smilksts.- Nogalini, vai arī tas mirs lēni un mokoši.

-Nē, lūdzu. Nedari tā! Lūdzu... Es nevaru...-Es novērsos no dzīvnieciņa. Nepagāja ne sekunde, līdz tas pats nazis bija caurdūris dzīvnieciņa ausi.
-Pārtrauc viņa mokas. Izdari to. Izdari to, XY83Q1!-Balss skanēja raupji un pārliecinoši.

-Es nevaru...-Lēni izrunāju vārdus, gandrīz bez skaņas. Nazis caurdūra tusīša otru ausi un ķepu. Tas bija pārtraucis raustīties, un bezspēkā gulēja uz galda virsmas, vērdamies manī ar lielām, melnām, žēlabainām acīm. Tas lūdzās. Lūdzās lai es to izbeidzu. Lai neļauju vairs ciest.

Ar roku satveru savu ieroci un ātri, pieliekot stobru tieši pie tā galvas, noslpiežu gaili. Mazā dzīvnieciņa acis paliek tukšas, un šķiet veras tukšumā, bet es saļumstu zemē, blakus galdam, uz kura es tiko paveicu slepkavību...

Nu, tā! Velviena daļa ir uzskribelēta. Ceru, ka šī daļiņa tevi ieinteresēja un aizrāva! Būšu pateicīga, ja Tu nospiedīsi uz zvaigznītes! ;)
Pagaidām, atā! :)
*Maģiskā*