Esmu savā dzimtajā pilsētā. Līdzīgā vietā, kādā reiz dzīvoju. Kad atgriezos viesnīcā, istaba bija izvandīta. Šķiet, aģenti mani bija apciemojuši pa dienu. Visi ieroči un nauda bija pazuduši, tāpēc nevarēju iegādāties lidmašīnas biļeti. Ielecu pirmajā kravas vilcienā, ko man izdevās atrast un izrādījās, ka tas brauca tieši uz šejieni. Patiesībā, ļoti negribēju šeit atgriezties, bet tas, šķiet ir labāk, kā atkal pievienoties slepkavām.
Apsvēru kāda bagātnieka aplaupīšanu, bet drīz vien pārdomju. Biju solījusi sev mainīties...
Miglaini spēju sevi atcerēties stāvot šajā ielā ar kafija krūzi rokā, smejoties par kādu no dīvainajiem skolotājiem. Bet tomēr, tā neesmu es. Medija nomira līdz ar viņas ģimeni. Un palikusi ir tika XY93Q1. Un arī šī "es" nu ir iznīcināta. Tagad es neesmu nekas. Tikkai spoks, kas, kā ēna slēpjas tumšajās ielās.
Es atceros šo ēku. Vienmēr baidījos no tās. Skolā runāja, ka tajā spokojas. Bet tagad šīs sajūtas šķiet tik svešas... Un nu, šī vecā, pamestā māja ir mans patvērums. Es nebaidos no lietus vai aukstuma. Tomēr nevēlos pievēst sev lieku uzmanību.
Kāds garāmejošs zēns, ieraudzīdams mani, ieķeras mātes piedurknē, un abi steidzas prom. Paveros uz sevi veikala skatlogā. Manas drēbes ir netīras. Vietmām ir asins traipi, kas ir iesūkušies tajās, no mirušajiem aģentiem. Šķiet, es garāmgājējiem izskatos biedējoša.
Tomēr manu uzmanību pievērš kas cits. Mana bērnības fotogrāfija skatloga stūrī. Veca, nobružāta, šķiet stāvējusi tur gadiem, bet tomēr,tā atrodas tur. Vai tas nozīmē ka mani turpināja meklēt? Bet kurš? Protams, man bija pāris draudzenes, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tās par mani aizmirsa diezgan drīz. Mana ģimene ir mirusi... Ja nu vienīgi, mana mātes māsa...
Atklāsme atsteidzas pārāk strauji, un es sajūtu ko siltu uz vaiga. Pieskaros sev sajūtu ko slapju. Manas acis atkal asaro, un tas ir tik ļoti kaitinoši, ka gribas tikai turpināt raudāt. Es ienīstu emocijas! Ienīstu izrādīt savu vājumu.
Ja mana tante ir pielīmējusi šo bildi, vai tas nozīmē, ka viņa vēl ir dzīva? Bet šī doma tiek uzreiz izmesta no galvas. Pat tad, ja viņa vēl dzīvo šajā pilsētā un vēljprojām tic, ka meitene, ar kuru vasras dienās viņa devās piknikos ir dzīva, tiklīdz es centīšos viņu atrast, viņa mirs. Par to es esmu diezgan droša.
Es piespiežu sevi novērst skatienu un ieeju vecajā, tumšajā ēkā, pāri ielai. Tur es varēšu palikt pa nakti. Un rīt, mana misija atsāksies!
BẠN ĐANG ĐỌC
Slepenais ierocis- ES!
Viễn tưởngPēc ģimenes un draugu zaudējuma, četrpadsmit gadus vecā Medija nonāk valdībā, un tiek apmācīta par spēcīgāko aģentu valstī, bet pēc pieciem gadiem meitene saprot, ka nelaimes gadījums, kurā viņa zaudēja ģimeni ir tikai daļa no valdības plāna. Un nu...
