Mīlestības inficētā

1.nodaļa.

Rokās virpināju koktēļa salmiņu un domāju par māti. Kādēļ es viņai tik ļoti nepatiku? Kāpēc viņa mani pameta?
Apkārt bija daudz cilvēku. Šodien mums ir 10% atlaide visam, pat alkoholam. Iesviežu mutē piparmētras lapiņu, paņemu alus kausus un nesu tos ceturtajam galdiņam.

-Sveiki puiši. Prieks atkal redzēt!- koķeti pasveicināju. Tie bija gados vecāki vīrieši, kuri katru piektdienu mūs apciemoja.

-Glīts dibentiņš!- viens uzsauca.
Es pagriezos un ar roku piekārtoju matus.

-Glītāks par tavējo- ar smīnu sejā atcirtu.
-Nešaubos- vīrietis smejoties aizgriezās un iemalkoja alu. Ko gan citu. Tad savācu traukus un uzslaucīju grīdu. Visur bija izmētātas cigaretes. Pa durvīm ienāca un izgāja cilvēku bari, to vidū bija arī sievietes, tomēr visas stipri vecākas par mani. Man nesen apritēja astoņpadsmit. Telpa bija maza. Visi dzēra, smējās, smēķēja, kliedza stulbas piezīmes. Gaissa te nebija. Piekārtoju bikses un iekodu lūpā. Tas bieži pievērsa puišu uzmanību. Nesu netīros traukus uz virtuvi un iesviedu izlietnē. Bija jau gandrīz desmit vakarā. Velns. Nogriezu mūziku un uzrunāju klientus.

-Puiši, dāmas man žēl, bet mēs slēdzam ciet. Kā zinat ir piektdiena, līdz desmitiem tikai! Es arī gribu izklaidēties. Tad nu ceļam pakaļas augšā un līdz pirmdienai. Alus ir beidzies.- visi protestēja, bļaustijās un sauca dzērienus.

-Alus, vīns, tekila, šņabis, džins, konjaks, viss ir tukšs. Nekā nav, ne pilītes jūs lopi. TUKŠššs! Tinas mājās. Es veru ciet.-
Izgrūdu pēdējo klientu uz ielas un aizslēdzu durvis. Apgriezu plāksnīti ar uzrakstu Slēgts.
Kā te smirdēja. Ķēros pie kārtošanas un atvēru vaļā visus logus. Grīda, bāra letes, glāzes, galdi un krēsli, un vēl daudz kas cits, tomēr nepagāja pat stunda, kad biju visu pabeigusi. Laikam nebija tik traki.
Ap pusnakti šeit būs kas cits. Tēvs ir ielaidies ar netīru biznesu, pietam nelegālu un krogu tagad gandrīz uzsturu es, jo tas redz neesot tik svarīgi, kā biznes.
-Bet īsta nauda arī ir jāpelna-reiz teicu.
Vispār es agrāk studēju. Par advokāti. Tad tēvs zaudēja darbu un nespēja atmaskāt studijas un ar mātes dotajiem alimentiem nepietiek. Tos sadalu divās daļās- mana un tēva vai kroga un mūsu, ko tad jādala vēl divās daļās. Ir pagājuši jau seši gadi, kopš māte mūs pameta, bet man katru dienu sāp. Es vienmēr apskaudu visus, kuriem bija īsta ğimene, īsta ar to domāju -MAMMA un tētis. Ir pagājis jau gads, kopš mums ir krodziņš, tomēr tas maz palīdz un jāiegulda arī ir daudz. Tā bija tēva spontānā ideja, ko varēja īstenot. Ir grūti.
Bet es esmu karstais zaķis. Tā mani sauc bārmenis Džereds, viņš vienmēr par to iesmej. Cūka, bet viņš ir jauks, nedaudz apaļš. Mazliet rupš, bet es neesmu labāka. Džereds saka, ka ar tādiem bābiešiem, kā ar mani neielaistos, gulta gan esos cits izņēmums. Atkal viņš iesmej. Kā man gribējās viņam iekraut. Nagi vai niezēja.
Uz ielas stāv mans mocis. Es uzkrāsojos. Īpaši akcentu lieku uz lūpām- matēta, tumši sarkana lūpu krāsa. Tā man piestāv. Izlaižu savus melnos matus, iesmaržinos. Kad gāju astotajā klasē, tos nokrāsoju blondus, bet pēc gada tie man vairs nepatika un atgriezos iepriekšējajā izskatā.
Uzvelku smago artilēriju- gari, masīvi, melni, šņorējami zābaki, pieguļošus skiny džinsus, jostu, dažādas rotas un ķēdes, manu  mīļāko apğērba gabalu- ādas jaku. Saules brilles. Protams drošība ir pirmajā vietā, tādēļ zābakā iestumju nazi un jakas kabatā gāzes baloniņu. Neaizmirstot par gredzeniem.
Ieskrienu virtuvē, noskūpstu tēvu. Viņš mani novertē. Es biju labā formā, kā saka Džereds- ar tvirtu dibentiņu.

-Nu vai zini! Nav par traku? Žēl, ka esi mana meita, tu proti iekārdināt.-tēvs  izplūda vienos smieklos .

-Jauks žests no tēva. Vai ne?- mana balss sarkastiski jautāja.

-Ja, jā, ir gan!- atkal iesmejoties tēvs novilka.

-Labi, došos izbraucienā kā vienmēr. Tu uzmanies. Ā un krogu sakopu- iesviedu mutē košļeni un paķēru moča atslēgas.
-Neuztraucies, par vectēvu tu tik drīz nekļūsi. Labi čau!- apgriezos riņķī un skrienot uz izeju tēvam nosūtīju gaisa skūpstu.
Atvēru durvis un izskrēju uz ielas. Ņujorka nekad neguļ. Skaļi iesmējos. Uzsēdos uz moča un aptinu pirkstus ap rokturiem. Par benzīnu parūpējies mans tēvs. Moča sānā ir uzlīmēts sarkans pūķis, kas labi izceļas melnajā moča krāsā. Spiedu gāzi. Viss palika aiz muguras, garām šāvās laternu gaisma. Es braucu bez noteikumies, močiem tie nav domāti. Pa ceļam pievienojas mani draugi un mēs braucam pa ielām taisni un priekšu. Mērķu mums nav. Tas ir tikai izbrauciens. Mēs svilpjam, kliedzam, smejamies. Brīvi kā putni. Mūzika tik skaļa. Brīvība.
Beidzot paguruši piestājam pie kāda bāra. Ielaužamies iekšā pa durvīm. Daži vēro mūs. Mans draugs Pauls jau aizsvilies, ar kādu kaujas. Esmu ar viņu kopā jau pusgadu. Viņš ir mežonīgs, paties, tāds pats kā es. Kaujoties viņš šķiet tik iekārojams. Vēliekārojamāks man viņš šķiet gultā, tomēr mēs piebremzējam. Agrāk gandrīz katru dienu.

-Tikai manis dēļ!- es uzsaucu Paulam. Apsēžos pie letes un pasūtu mums alu. Vienā rāvienā viss saus. Nākamā deva. Nu jau tā iztukšojas lēnāk. Biju paspējusi izdzert pirmā un pasūtīju piecdesmit gramus konjaka. Nedaudz apdullu. Viss sagriezās. Simts grami šņabja ar toniku. Es dejoju uz galda. Droši visi varēja redzēt manu apakšveļu. Noplēsu ādas jaku, tad kreklu ar NIRVANA uzrakstu, līdz biju vienā krūšturī. Vēl viena glāze alus un simts grami konjaka.
Visi svilpa, es aiz krūštura bāzu naudu. Ārī Pauls piebalsoja. Kāds mani norāva no galda. Laikam Jasmīna, bet alkohola ietekmē es neko nesapratu. Viņa arī brauca kopā ar mums.

-Jājiet, bet es jau laikam domāju, ka tavā gadijumā tevi būs jānes.- viņa centās pārbļaut skaļumu.
-Bet Es Gribu TE! NE..kur ne...iešu- sakodusi zobus un mētājot rokas kliedzu virsū Jasmīnai.
-Man te patīīīk. Ev, puiši, es jau nāku. Ak, tu manu saldumiņ, zaķīt,  es jau nāku. Jaas..smīn, ev, tu negribi? Būūs jautri. Puiši, ūu!- gandrīz krītot gar zemi saucu.
Es svilpu ķerot banknotes, kas krita no gaisa vai no vīriešu rokām. Sagrīļojos, nokritu! Tad centos piecelties. Izvēmos, gandrīz virsū Jasmīnai.

-Es arī dzēru, bet ne tik traki. Nāc zaķīt, jātinas prom- atkal komentēja Jasmīna. Pauls bija kur pazudis.

-Nēe! Es negribu, dzirdi? Es N.E.G.R.I.B.U.! Tavs zaķīts lēkšos prom, jo tur sauc citi zaķi! Bēēē..!- parādīju mēli Jasmīnai un pagrūdu viņu prom.

-Puiši, atsprādzējiet šeit. Tas notur šos- smejoties un ķēmojoties pakratīju krūtis.
Visi līda un spiedās pie manis. Es smējos, grābstijos gar visiem.
-Ooo, tev te ir ko apskatīt!- kāds teica, bet es tikai smējos bez elpas, kritu, piecēlos, kritu. Tāda kā migla, gaisma. Atkal krītu.

-Puiši, man jājiet mājā- guļot uz grīdas izgrūdu pēdējo, veselā saprāta domu. Mana filma pātrūkst!

CERU, KA JUMS PATĪK UN PRIECĀŠOS PAR TO. !!!♡♡♡