Mīlestības inficētā

3.nodaļa.

Visu ceļu raudāju. Nometu moci un centos atrast mājas atslēgas. Kad tiku iekšā, dusmās norāvu jaku un uzmetu uz pakaramā. Apsēdos dīvānā un novilku zābakus. Beidzot mājā. Paķēru pulti un ieslēdzu televizoru. Uzslēdzu mūzikas kanālu. Dejojot devos uz virtuvi. Tā bija maza, tāpat, kā viss mūsi dzīvoklis. Divas guļamistabas, virtuve, viesistaba, tolete un vannas istaba. Ieslēdzu tējkannu. Kamēr gaidīju uzvāramies ūdeni, sameklēju telefonu un uzliku lādēties. Atvēru ledusskapi- viss tukš. Aši atrāvu vaļā lādīti, kurā glabājās sīknauda. Saskaitīju un nolēmu pasūtīt picu. Viens zvans, gatavs!
Uzlēju tēju un atkritu dīvānā, uzlikdama kājas uz galda. Atkal iesāpējās galva, tādēļ devos pakaļ zālēm, kas stāvēja uz plauktiņa pie pašām ieejas durvīm. Tur atradu zīmīti no tēta.

Mīļā, šodien mājās būšu vēlu vakarā. Nauda ir lādītē. Par vakarnakti parunāsim aci pret aci. Mīlu.
                                       Tētis.♡

Nometu lapiņu, aizmirstot par galvas sāpēm. Viņš zināja par maniem piedzīvojumiem barā? Tas nevar būt! Kā? Ceru, ka nē.
Pie durvīm kāds piezvanīja un es steidzos turp. Tas bij picu piegādātājs. No viņa rokām izrāvu picu un kolas pudeli.

-Ev, uzmanīgāk!- puisis aizrādīja. Es tikai pasmaidīju un izvilku vienu picas gabalu. Biju badā. Piebāzu pilnu muti un devos pēc naudas. Pa ceļam pastūmu malā savus zābakus, kas mētājās istabas vidū. Uzdzēru tēju, izskalojot muti. Nonākusi pie durvīm, nopētīju vīrieša formas tērpu. Uz mazas zīmītes bija rakstīts Džefs.

-Klausies, Džef! Še nauda un ej. Paldies par pārtiku.- pasmaidīju un aizvēru durvis. Mūzika skanēja un pica pildīja manu vēderu. Biju jau aizmirsusi par Paulu, līdz iezvanījās telefons. Aizskrēju līdz virtuvei, pa ceļam sasitot kāju.

-Veln- nolamājos. Pacēlu klausuli. Pauls, nekas cits.

-Hallo?- vēsi teicu.
-Mums jāaprunājas. Tagad tevis dēļ esmu pie ārsta, bet es nepārdzīvoju. Lūdzu, mums jāsatiekas! Es ļoti atvainojos. - elsodams atvainojās Pauls.
Kā man viņš kaitina. Es jutos tik labi, bet viņam vajadzēja obligāti piezvanīt un visu sabojāt.
-Es domāju, ka mēs visu izrunājām. Es tev nekad nepiedošu, dzirdi? NEKAD! Un tagad esi tik mīļš un ATŠUVIES velns parāvis. Un, ja tu kaut reizi vēl piezvanīsi, es zvēru- es tevi nogalināšu! Varbūt man nav sirds, bet Tu izrāvi pašu pēdējo gabaliņu, kas man bija. Uz neredzēšanos Paul!- dzirdēju vārdu BET. Neklausījos un nospiedu sarkano taustiņu. Telefonu aizsviedu. Sirds sitās strauji. Sabruku, turpat uz grīdas un izplūdu asarās. Viss mani tracināja. Es paņēmu traukus un sāku tos plēst. Tad ar nazi durstīju spilvenus.

-Kāpēc es viņu satiku?- ar roku noslaucīju asaras.
-Stulbā Jasmīna!- metu šķīvi pret sienu.
-Kautkads murgs.- nesaprotot ko daru, mētāju grāmatas un tēta maksājumu žurnālu.
-Ak!- notupos uz dīvāna, aplūkojot savandīto istabu.
-Bet vismaz jūtos labāk.- vārgi pasmaidīju. Ieskatījos pulkstenī. Tas rādīja pustrīs. Saņēmos un sāku kārtot māju. Saslaucīju lauskas, izsūsu paklāju. Salāpīju spilvenus un nomainīju pārvalkus. Izmētātās drēbes un citas mantas saliku pa vietām. Aplēju puķes un nomazgāju netīros traukus. Drošības pēc uzrakstīju tēvam zīmīti, ja nu viņš mājās pārodas agrāk. To uzliku virsū picas kastei, tai klāt pieliku neizdzerto kolas pudeli. Došos pabraukāt uz laukuma, tas noņems manas dusmas. Nomainīju kreklu un matus sasēju astē. Pielaboju seju. Uzvilku tos pašus zābakus un iznesos uz ielas. Iedarbināju moci un izbaudīju braucienu.
Trase bija klusa. Tribīnēs atradās divas apkopējas. Cilvēkus nemanīju. Tēva draugs Ralfs atļāva man braukt pa trasi. Nospiedu pedāli un lielā ātrumā braucu pa to. Izmēğināju dažus trikus. Kritu un atkal braucu tālāk. Pat nepamanīju, kā saule sāk norietēt. Es izbaudīju vēju, kurš atsvaidzināja manu kaklu. Es izbaudīju ātrumu, kurš ļāva man justies brīvai un neuzvaramai. Atkal daži triki un strauja bremzēšana. Saule jau bija norietējusi. Novilku ķiveri un izpurināju matus. Pagriezos un pa trasi nāca Ralfs. Viņam bija ūsas un galvu klāja kovboju cepure. Viņš aplaudēja.