Mīlestības inficētā

6.nodaļa.

Bija lietaina rudens diena. Ārā bija vēss, tādēļ nolēmu palikt mājā un uzvārīju sev tēju. Kamīnā jautri lēkāja liesmiņas, tomēr nekas vairāk nespēja mani iepriecināt. Tējai nebija garšas, spilveni bij neērti tikai tādēļ, ka  nespēju priecāties. Domās kavējos pie savādā skūpsta, sarunas vai drīzāk kliegšanas slimnīcā un Eliota. Asaras ilgi nebija jāgaida. Tās tecēja manā tējā, uz džempera un uz biksēm. Man bija vienalga. Es vēlējos, kaut saruna ar Eliotu būtu bijusi ilgāka. Tagad mana dzīve šķiet aizplūst projām, no mājas nēesmu izgājusi jau trīs nedēļas. Man būtu jāsmejās, jālēkā, jāsatiekas ar draugiem, jāmīl, bet vienīgais ko es spēju- ir skatīties liesmās un raudāt. Man pietrūkst draugu, manas mātes un normālas dzīves. Varbūt kādreiz man tāda bija, bet tas bija miljons gadu atpakaļ. Tagad nav vairs nekā.

Mēnesi vēlāk. 23. oktobris.

Savā kladē man ir pierakstīti trīs jautājumi:
Kādēļ mani pameta māte?
Kur ir Eliots?
Kā viņš zin par mani un manu ğimeni?
Šiem jautājumiem vēl nebiju atradusi atbildi. Skumjas ir pagaisušas. Vairs tik ļoti nesāp. Šodien atkal palīdzēšu tēvam krogā. Ielieku kladīti mugursomā, paķeru moča atslēgas un esmu gatava doties.
Atbraucot, manā acu priekšā paveras pazīstams skats. Piedzērušies veči grūž, rausta viens otru.
-Nekas nemainās. Paldies dievam tulīt slēgsim ciet. Tikai žēl, ka ar to viss nebeidzas.- klusi pie sevis novelku. Novelku ķiveri, uzlieku uz stūres un iesoļoju krogā. Tēvs stāv pie letes un traukos lej dzērienus. Dzirdami svilpieni.
-Ej, princesīt? Šodien nevēlies nakti pavadīt pie šī prinča?- vīrietis, skatoties uz mani jautā. Ak, šie dzērāji.
-Princese guļ tikai savā gultiņā.- viegli pasmaidīju.
-Vai tiešām? Varbūt tomēr pie manis?- vīrietis parausta uzacis.
-Ar mani noteikti nē! Tagad izdzer savu dzērienu un taisies mājā.- sasitu plaukstas.
- Slēdzam ciet!- skaļi iesaucos. Visi lēnām, streipuļodami izvēlās no kroga. Tēvs mazgāja traukus. Dzirdēju ūdens šļakatas. Paņēmu slotu un sāku uzslaucīt grīdu. Novācu traukus, ievedu kārtību arī pie letes. Piekārtoju ziedus. Mēs nekad nepērkam puķes. Kādas nedēļas atpakaļ tie sāka parādīties šajā alus kausā. Vēl dīvaināk ir tas, ka tajos vienmēr ir lavandas zariņš. Tie ir mani mīļākie ziedi un to zin tikai tētis, vecmamma, mamma, Pauls, Jasmīna un.. E..liots. Bet tie ir skaisti, tādēļ atļauju tiem ziedēt.
Kad esmu beigusi ir jau tuvu pusnaktij. Aši paķeru atkritumu maisu un dodos ārā to izmest. Viegls vējiņš iepūš manā sejā. Nonākusi pie atkritumu kastes, pamanu, ka kroga iekšpagalmā stāv divas melnas mašīnas. Marku nevaru saskatīt. Tatad viņi jau ir tur. Tētis man vienmēr liek pamest krogu, pirms viņi ierodas, bet tagad ir par vēlu. Ārā ir auksts un manas virsdrēbes atrodas krogā. Klusi pielavos pie loga. Sākumā neko nevar saskatīt. Tad pamanu gaismu. Man kļūst vēsi, sāku mīņāties,  nokritušajām lapām iečaukstoties. Redzu dažus cilvēkus. Divi, lieli, masīvi vīrieši stāv pie mūsu mazā ofisa durvīm. Tie laikam ir apsargi. Pie galda sēž trīs vīrieši. Viens no tiem ir mans tēvs, otrs, runājot un žestikulējot ar manu tēvu, nedaudz pagriež seju tā, ka spēju to saskatīt. No šoka ieplešu acis. Tas ir vīrietis, ar ko reiz sastapos uz ielas, kad braucu prom no strīda ar Paula. Viņš lika man maksāt un es kā muļķe to arī darīju. Ar viņu kopā bija kāds puisis, vīrietis toreiz teica, ka tas ir viņa dēls. Kā vēlāk izrādījās, tas bija Eliots. Pēkšņi viss kļūst skaidrs. Domas joņo, man pašai neaptvero kādas. Nav ilgi jādomā, ka trešā persona ir Eliots. Nopētot augumu, rokas un personas kustības, tas visu tikai apstiprina. Sirds joņo kā negudra. Vairāk, kā mēnesi es meklēju Eliotu un nu izrādās, ka viņš ir tēva krogā? Ķermenis trīc, taču nevēlos novērst skatienu. Eliota tēvs izvelk no somiņas baltu pulverīti. Tās nepārprotami ir narkotikas. Tēti, kur tu esi ielaidies. Tēvs ,vīrietim atdod naudu. Tās ir daudz. Daļa naudas tiek atdota atpakļ. Man kļūst slikti, mēs esam noziedzinieki. Jau gandrīz piecus mēnešus. Rokas trīc un lūpas dreb. Viņš ir narkodīleris un par to ir atbildīgs Eliots un viņa tēvs. Eliots šeit nav pirmo reizi. Varbūt viņš atstāj puķes? Manas domas bija nevaldāmas. Kā man gribējās viņam sadot pa seju. Es tiešām negribu viņu redzēt. Dusmās iespēru kroga sienai, nejauši apgāzdama vēja zvaniņu, kas karājās pie loga. Tas nokrita zemē ar lielu blīkšķi. Pacēlu galvu, lai palūkotos uz logu un manas acis sastapās ar jau pazīstamām acīm. Eliots bija sadzirdējis blīkšķi un tagad arī ieraudzījis mani. Strauji pieplaku pie sienas, notupos un līdu uz kroga ieejas durvīm. Mans plāns bija klusi ielavīties, paņemt jaku un skriet prom. Bija grūti rāpot. Rokas bija nejūtīgas. Kad tiku pie durvīm, pārbaudīju vai kāds neslēpjas pie tām. Klusi nospiedu rokturi, durvīm atveroties. Ierāpoju iekšā un četrāpus līdu pie savas jakas. Tā bija atstāta uz letes. Kad biju puseļā, piecēlos un lēniem soļiem devos uz priekšu. Paņēmusi jaku, pieturēju slēdzēju, lai tas neizraisītu kādu skaņu. Tagad man vajadzēja skriet prom. Jau biju tuvu durvīm, kad kāds sagrāba manu roku. Es iekliedzos pārāk skaļi. Strauji apmetos riņķī, lai nopētītu uzbrucēju. Mati laistījās tumsā, lūpu kaktiņi smaīdīja un acis vēroja mani. Šis cilvēks, kuru vairs nekad negribēju redzēt, tagad turēja manu roku. Eliots.  No otras telpas atskanēja kāda balss.

-Viss kārtībā?- balss jautāja
-Vislabākajā!- Eliots atbildēja. Viņa balss.
-Laid mani vaļā! Kretīns. Es gribu mājā. Es tevi negribu redzēt.- pieklusinātā balsī teicu.
-Tik viegli tu netiksi prom.-
-Ko tu vispār iedomājies. Mūsu saruna un mūsu pazīšanās beidzās jau sen. Tagad lai vaļā. Idiots.- sakopoju spēkus un ar otru roku situ Eliota rokai. Tā kļuva nedaudz vaļīgāka un man bija izdevība skriet. Es izrāvos un metos laukā pa durvīm. Skrēju pēc moča. Atskatoties, man pakaļ skrēja Eliots. Es paātrināju tempu un uzlecu uz moča. To iedarbināju un nospiedu pedāli. No zila gaisa, manā priekšā parādījās Eliots. Strauji nobremzēju, gandrīz apgāzdamies. Nometu ķiveri un truli blenzu uz viņu.

-Piedod, labi? Es atvainojos, par visu! Ella, lūdzu.-
-Arī par to, ka tu esi tik briesmīgs, slepkavniecisks idiots, kas padarījis manu tēvu par nelegālā biznesa piekritēju? Vai arī par to, ka atļāvies mani salīdzināt ar manu māti? Vai arī par to, ka salauzi manu potīti? Vai varbūt par to, ka izspiegoji mani? Es varētu saukt mūžīgi. Tāpat kā mūžība paies, lai tu varētu atvainoties par katru nodarījumu. Tagad lūdzu atšuvies un ļauj man braukt.- Eliots nopūtās un pietuvojās man.
- Netuvojies. - es iebrēcos.
-Ella, piedod par visu. Man tiešām žēl. Tu man patīc, ļoti. Es vēlējos uzzināt par tevi vairāk. Mana sirds izvēlējās tevi, un, kad uzzināju, ka tu strādā tajā krogā es nekontrolēju sevi.
-Jums visiem ir problēmas, jūs visi esat slimi. Ej prom, lūdzu.- Eliots pievirzījās vēltuvāk.
-Tu nedzirdēji ko teicu?- pacēlu balss toni.
-Ella, es tev visu varētu paskaidrot.-
-Es vēlos tikai dzirdēt vienu. Kādēļ tu vispā parādījies manā dzīvē? Nepietiek, ka to jau izdarīji man, tagad manam tēvam. Atšuvies vienreiz, izdari vismaz vienu pareizu lietu- atšuvies.- Eliots strauji, ar abām rokām satvēra manus plecus, man aizraujoties elpai. Man bija bail.
-Tu nedzirdi? Beidz mani vajāt un uzklausi mani. Man ir bail no tevis un no tava tēva. Es nevēlos, lai cieš mana ğimene. Laid vaļā.- nenoturējos un sāku raudāt.- Eliots noslaucīja manas asaras, man trīcot un ceņšoties atrauties no tvēriena.
-Ella, uzklausi mani.
-Nē, laid mani.- es iekleidzos.
-Ella!-  es groziju galvu uz vienu un otru pusi, maniem matiem vējā plīvojot. Jutos, kā cietumā. Neviens neredz, nedzird un nav brīvības. Pēkšņi sajutu viņa lūpas uz manājām. Viņa elpa saujaucās ar manējo. Nedaudz nomierinājo, ļaujoties šim brīdim, bet neatbildēju skūpstam. Strauji atrāvos.
-Ko tu izdarīji?- klusi, raudot jautāju
-Es teicu, ka negribu tevi redzēt.-
-Bet es nepaklausīju. Ella, tu man patīc, kad smaidi, kad cīnies pretī, kad ļauj vējam iepīties savos matos. Kad sakļauj savas lūpas ar manējām. Es negribu tevi zaudēt vai netuvoties. Tu esi piedzīvojusi daudz slikta, neļauj, lai arī es esmu tajā sarakstā.- Eliots satvēra manu roku. Viņa vārdi mani slikti iespaidoja. Tie varbūt bija patiesi.
-Dziemžēl tu tur jau esi. - noskaldīju.
-Labi, ja gribi zināt, es neko nēesmu nodarījis tavam tēvam. Es eju tur tikai tādēļ, lai ieraudzītu tevi. Tavs tēvs un manējais neatļāva tikties ar tevi, bet vismaz atļāva iet līdzi. Es nesu tās puķes, cerībā, ka tu sapratīsi. Es neuzmeklēju tevi, jo tu nevēlējies mani redzēt. Bet šodien, kad ieraudzīju vairs nespēju pretoties. Ella, notici.- man atkal ir jānotic. Vai ess to vēlos? Viņš liek man smaidīt, tauriņiem lidot vēderā. Viņam ir plaša sirds un varbūt viņš stāsta patiesību. Es ticu, vismaz šobrīd. Nokāpu no moča, esot blakus Eliotam. Pat Pauls nebija man licis justies tā, kā šobrīd. Šādas jūtas es nepazinu. Un tā mīlestība, kas veidoja mani un Paulu, nebija īsta. Eliots bija citāds. Es viņu ielaidu savā dzīvē par spīti visam un man bija vienalga.
-Es tev ticu.- pasmaidīju un noskūpstīju viņu. Viņš mani pacēla, man apliekot kājas ap viņa vidukli. Eliots atbildēja skūpstam. Šis mirklis bija skaists, es to neatdotu nevienam. Drīzāk mirtu. Vēlējos, kaut šis mirklis turpinātos mūžību. Es atradu Eliotu un viņš atradu ceļu uz manu sirdi.♡♡♡

Turpinājums sekos!