Mīlestības inficētā

7. nodaļa.

Vāļājos pa gultu un centos par neko nedomāt. Es atkal jutos kā agrāk. Es atkal vēlējos aizmirst. Jā, es viņu noskūpstīju. Es nemīlu viņu? Kas vispār ir mīlestība?
Kāds pieklauvēja pie durvīm.

-Ella, tu neguli?- tēvs balss skanēja aiz durvīm. Es vēlējos būt viena, tomēr durvis jau atvērās, man tikai sakrustojot rokas.
-Piedod, es tikai vēlējos parunāties. Kāds ir noskumis?
-Nevar pamanīt? Laikas ārā arī nav labs.- nopūtos.
-Tikai laika dēļ tāds garastāvoklis?
-Jā, laikam.- nezinu vai tā bija taisnība.
-Labi, lai tā būtu. Gribēju pateikt, ka tava māte..-
-Viņa nav mana māte. Viņa nav nekas.- caur kauliem izšāvās dusmas un galvā jaucās vārds MĀTE. Nespēju iedomāties, ka agrāk tā viņu saucu.
-Viņa atsūtīja dažas mantas. Arī vēstuli.- tēvs pasniedza kastīti ar aploksni.
-Vari nedot. Kas tev un viņai liek domāt, ka es to pieņemšu?- jutos satriekta. No viņas nēesmu saņēmusi nekādas ziņas un tagad viņa pēkšņi uzrodas.
-Tāpēc, ka tev nekas cits neatliks. Es arī nevēlos par viņu domāt, bet varbūt viņa ir nākusi kaut cik pie prāta un tajā vēstulē ir kas svarīgs?
-Nedomāju viss. Tagad es vēlos būt viena.- apsedzos ar segu un pagriezu tēvam muguru.
-Dari kā zini.- tēvs piecēlās, bet uz gultas atstāja mātes sūtijumu.
-Khm, tu kautko aizmirsi.-
-Ja? Nedomāju viss. Es itkā visu atceros. Nēesmu tik vecs. Un Ella, šodien ārā spīd saule. Sliktais garastavoklis rodas tikai no puišiem.- tētis plati smaidīja. Tas bija tiešs trāpijums, kas mani kaitināja.
-Ej prom, neviens nelūdz tavus secinājumus par manu dzīvi.- sviedu ar spilvenu pret durvīm. Tētis, smaidot, to noķēra un meta atpakaļ, tam ielidojot man sejā. Tēvs izvilka kaut ko no kabatas. Tas bija mans telefons. Domāju, ka esmu to pazaudējusi. Kā viņš? Tēti!!!

-Labi, es jau neko. Es šodien no rīta atradu šo. Tas ir tavs? Bet tu jau nekad to nepazaudētu. Jājiet meklēt īpašnieks..-
-Mans tas ir. Dod šurp.- īgni norūcu. Tēvs atstāja telefonu uz galdiņa un aizgājas. Ilgi grozijos, cenšoties pagulēt, bet nekas nesanāca. Aizlīdu līdz mātes sūtijumam un atvēru to.
-Ko es daru? Atnāca tēvs,visu izbojāja, miegs nenāk un tagad veru vaļā šo te? Vājprāts!-
Tajā bija dažādas lietas: cepumi, piekariņi, suvenīri, gredzeni, ausskari, divas grāmatas, cepure un cimdi, krūzīte, cigārs priekš tēva, fotogrāfijas, kurā redzama māte.
Appētīju visu, ilgi lūkojoties uz lietām. Tās visas bija no mātes. Šīs lietas ir pirktas dažādās pilsētās, kurās viņa ir bijusi. Es vienmēr esmu sapņojusi apceļot pasauli, bet ar musu ienākumiem tas nav iespējams. Māte to zināja un atsūtija mazu daļu pasaules man. Vērtīgāka būtu nauda. Varbūt.
Pastiepos pēc vēstules. Tā bija ar roku rakstīta, mammas rokraksts. Nenovaldījos un atplēsu to. Dusmas, naids, skumjas un vientulība jaucās kopā. Nespēju atšķirt kura ņem virsroku. Teksta bija salīdzinoši maz, tomēr bija. Sāksim.

-Sveika Ella,
Ella, nezinu kā lai tev rakstu. Tu mani neieredzi un es to saprotu. Es savā dzīvē esmu izdarījusi daudz kļūdu un šī ir viena no tām, bet es nespēju būt māte. Man patīk būt brīvai kā putns, iepazīt pasauli un dzīvot brīvi. Tu droši nesaproti un es to neprasu.
Es mīlu tevi un Bendžaminu arī, tomēr es izvēlējos dzīvot atšķeviski. Lēmums, kuru pieņēmu ir šausmīgs, man žēl. Tu joprojām esi mana meita. Daudz par tevi nezinu, jo tu atsakies ar mani runāt. Ella, ar šiem vārdiem varbūt ir par maz, bet Piedod lūdzu!

Patreiz apceļoju daļu Eiropas. Zinu, ka arī tu vēlies to pašu. Atsūtīju tev dažas lietas kā piemiņu.
Ja kādreiz vēlies, piezvani.
Mamma.

Ar to arī vēstule beidzās. Tā nebija vēstule ko sagaidīju, tā bija tukša, bez jebkādas nožēlas un mīlestības. Viņa mums meloja daudzus gadus un dara arī to šobrīd. Viņa mani nemīl. Tā ir patiesība, kuru viņa nesaka. Viņa nav mana māte. Man nekad tāda nav bijusi.
Dusmās pastiepos pēc telefona un daudz nedomādama atradu viņas nummuru. Uz šo nummuru nēesmu zvanijusi 4 gadus. Rokām trīcot, uzpiedu uz zaļās podziņas. Pāris reižu dzirdēju pīkstienus un tad mātes balsi. Tā bija maiga, salta un izklaidīgas sievietes balss. Balss, kura mani iemidzināja, kad biju maza. Balss, kas kādreiz man bija visdārgākais.
-Jā? - balss jautaja. Pār vaigiem bira asaras un vārdi pēkšņi bija zuduši.
-Hallo? Tur kāds ir? Man nav visa diena lai gaidītu atbildi.-
-Sveika!- trīcošā balsī teicu.
-Mēs būtu pazīstamas?- viņa ir aizmirsusi manu balsi, bet es viņas nevarētu aizmirst nekad.
-Jā, Māt!-strupi atcirtu. Klausules otrā galā dzirdēju šņukstus un tad klusumu.
-Ella?-
-Jā, gari mēs nerunāsim, jo mums nav par ko runat.
-Ella, tu?
-Tu man atsutīji vēstuli. Es to saņēmu. Gribēju pateikt, ka... ka- balss aizlauzās
-Ella, es nezinu ko tiekt. Pat rakstīt bija grūti.
-Es biju tava meita. Tu mani uzaudzināji. Tev vajadzētu zināt, ko man tiekt.
-Jā, piedod.
-Tad nu tā. Vēstulē tu raksiji, ka nespēj būt māte un sieva. Es tev esmu tikai nejaušība?
-Nē, tobrīd man šķita, ka to es velos visvairāk!
-Tagad acimredzot nē. Kaut tu vispār mani nebūtu dzemdējusi!- nometu klausuli un raudot iekritu spilvenos.

Bija vakars. Diena bija bijusi briesmīga, tādēļ nolēmu izbraukt ar moci. Tēvs ar draugiem bija aizbraucis un mani atstājis vienu. Paņēmu atslēgas un devos jaunā piedzīvojumā. Šovakar nolēmu izbraukāt jaunus ceļus. Nospiedu gāzes pedāli, motoram spalgi ierūcoties. Aiziet!
Daudz ielu, kvartālu, ikdienas dzīve paslīdēja man gar acīm kā viens mirklis. Trase nebija tālu un nolēmu braukt tur. Laternas dega spoži un neviena cilvēka. Viss, ko var vēlēties. Salto, dažādi triki lika manām emocijām pazust, atstājot skaidru saprātu uz dzīvi. Viegls vējiņš un melns putekļu mākonis griezās man aiz muguras. Jutu, ka kļūst karsti, tādēļ nolēmu beigt. Uz zemes nometu ķiveri, kā toreiz, kad pirmo reizi sastapu Eliotu. Izpurināju matus un atvēru jaku. Bija ļoti karsti. Nedaudz griezās galva. Tribīnes iečīkstējās tāpat, kā toreiz. Strauji palūkojos to viezienā. Bez šaubām tur atkal kāds bija. Vai reiz es būšu viena? Skanēja aplausi. Galva sareiba vēlvairāk, man atspiežot roku pret moci. Ieskatījos vērīgāk, saprotot, ka tas ir Eliots. Jutos ļoti slikti, nesaprotu kapēc. Galva reiba, knapi saprotot, kas notiek apkārt. Paspēru dažus soļus uz priekšu pretī Eliotam. Aizvakar šķīrāmies ļoti draudzīgi, bet ar to viss beidzās. Soļi bija gausi un grūti. Pasaule lidoja man apkārt, kļuva nelabi. Man vajadzēja palikt mājā. Liku soļus, cerēdama, ka eju uz priekšu. Gar acīm kļuva melns, sirds sāka strauji sisties. Izplūdušais Eliota tēls strauji bija man blakus. Nekotrulēju sevi, es gribēju gulēt.
-Eliot!- un tie bija mani pēdējie vārdi.
-Ella!- satraukta balss skaļi ierunājās, man tikai aizverot plakstiņus un ļaujoties miegam.

Attapos, strauji pieceļoties sēdus. Atkal kļuva nelabi. Smagi atvēru acis. Tā nebija mana istaba, tā nebija mana māja. Gulta bija liela, tā pat kā visa pārējā telpa. Uz maza galdiņa stāvēja kūpoša kafija un maizītes. Te viss bija skaists un jauns. Man bija citas drēbes. Kur es esmu? Vai atkal es murgoju? Iekniebu sev, tomēr nekas nemainījās. Stiepos pēc kafijas, taču krūzīte nokrita ar lielu blīkšķi, kafijai nosmērējot grīdu. Strauji atvērās durvis un iesoļoja Eliots.

-P..piedod! Es satīrīšu!- piecēlos kājās, bet uzreiz iekritu atpakaļ gultā.
-Laikam tomēr nē!- pasmaidīju.
-Es satīrīšu un uztaisīšu jaunu kafiju.-
-Nē, nevajg. Tas ir nevajag jaunu kafiju, labāk ūdeni.- vaigi viegli nosarka.
-Labi, es tulīt.- Eliots aizgāja, tomēr jau pēc mirkļa bija atpakaļ.
-Lūdzu- viņš pasniedza man ūdens glāzi. Iemalkoju šķidrumu, jūtot, ka paliek labāk. Kamēr dzēru, Eliots saslaucīja grīdu.
-Paldies liels!- uzliku glāzi uz galdiņa.
-Kā tu jūties?-
-Normāli, laikam!- vēlreiz pasmaidīju.
-Kur es esmu? Cik ir pulkstens? -
-Viss kārtībā, tu esi pie manis, manā dzīvoklī. Ir rīts. Tu nogulēji visu nakti. Tev vajadzētu piezvanīt tēvam.-
-Nē, tēvam nē! Man jātiek prom. Kas notika?-
-Ella, tu noğībi. Tas nav labi.-
-Nē, viss ir kārtībā.- piecēlos vēlreiz, tomēr sagrīļojos un iekritu Eliota rokās.
-A..atvaino!- nosarku.
-Nav te ko atvainoties! Tu nekur tāda nevari aiziet. Paliksi te!-
-Nē!-
-Jā!-
-Beidz komandēt!-
-Mana māja, mani noteikumi!-
Nē!-
-Ella, izbeidz!-
-Nu piedod, ka es tev traucēju, bet man gribas mājā nolādēts!-
-Nē un ar tādām manierēm nekur tu netiksi.!-
-Ak, tā ja? Ej ieskrieties ar saviem noteikumiem un, ja tu ceri uz skūpstu, tad vari nemaz necerēt!- nepaguvu izpūst gaisu, kad Elita lūpas viegli pieskārās manējām.
-Nu novācies no manis. Jūs visi esat tādi? -mani vaigi kvēloja.
-Laikam- Eliots pasmējās.
-Ak- izbolīju acis.
-Iesi dušā? - kas tie pa jautājumiem?
-Ko? -
-Nu ja tu ej dušā, dvieļi ir melnajā skapītī.-
-Ā, labi!- pagriezos pret logu.
-Tu esi skaista!-
-Paldies, pag ko? Tu atkal sāc?
-Ko tad? Vai tad tu to nevēlies būt kopā?-
-Ko es nevēlos?-
-Eliot, bļāviens, protams, ka es vēlos, bet ļauj man nedaudz visu apdomāt.-
-Cik ilgi?- Eliots platāk atvēra acis.
-Nezinu, labi? Es domāju!- pasmaidīju.
-Jau izdomāji?-
-Nē!-
-Un tagad?-
-Nē, bļāviens!-
-Nekas, paātrināsim šo procesu.- pagriezu galvu, bet Eliota jau lidoja man virsū. Viņš sāka mani kutināt, man pilnā kaklā smejoties. Es raustijos aiz smiekliem.
-Tagad?-
-Tu slims esi?- idiots. Viņš turpināja mani kutināt.
-BEIDZ!- iekliedzos.
-Labi!- Elitos apstājās un iestājās neliels klusums. Es ieskatījos viņa acīs un tās atkal aizveda tālu prom no šīs pasaules. Prom uz vietu, kur ir tikai laime, mīlestība un miers.
-Es izdomāju!- pasmaidīju.
-Tad tu vēlies būt kopā ar mani?- Eliots cerēja, ka teikšu jā.
-Es izdomāju, ka iešu dušā!- uzpiedu buču viņam uz vaiga un aizskrēju uz vannas istabu. Galva vairs nereiba.
-Ahr, Ella!-
-Nabadziņš!- smejoties, novilku.

PIEDODIET, KA SEN NĒESMU RAKSTĪJUSI. SKOLA PRASA DAUDZ LAIKA. KAD ATRADĪSIES BRĪDIS LAIKA, ES NOTIEKTI IELIKŠU JAUNU DAĻU, TOMĒR PAGAIDĀM NEKO NESOLU.♡♡♡