Mīlestības inficētā

5. nodaļa.

Braucot domāju tikai par Paulu. Kadēļ tieši es? Kādēļ tieši ar Jasmīnu. Kāpēc? Lai paliek. Viņš vairs man neeksistē.
Tētis strauji nobremzēja man palecoties no sēdvietas.
-Tēēt!-īgni iesaucos. Biju apjukusi, bet tētis iesmējās.
-Es jau domāju, ka esi aizmigusi. Visu ceļu klusēji. Šādi pārbaudīju vai ir savienojums.- viņš atkal iesmējās.
-Jā, savienojums ar elli, ja vēlreiz tā darīsi. Es tā pārbijos. Pamēğini tik smieties.- sarkastiski un dusmīgi brīdināju tēvu. Viņš sāka smaidīt, bet apspieda to.
-Labi, labi. Es jau neko.- atvēris mašīnas durvis tēvs teica. Es arī lēnām atsprādzēju jostu. Biju saīgusi. Šodien nebija mana diena. Pie sevis ko murmināju. Biju dusmīga. Gribu doties uz trasi, lai izlādētu no jauna sakrājušās emocijas. Tur tām īstā vieta. Aizsitu mašīnas durvis un uz pleciem uzmetu mugursomu.
-Uztaisīsim vakariņas?- tēvs sasita plaukstas un saberzēja tās.
-Labi!-vārgi novilku. Tēvs tikai paraustīja uzacis un ieslēdza plīti. Es paņēmu telefonu un ieslēdzu to. Priekšā pavērās Paula foto. Ātri to nomainīju un aizmetu telefonu. Viņš ir visur. Pakratīju galvu un ar rokām izgāju cauri matiem. Nopūtos. Tēvs uz pannas cepa olas ar bekonu. Blakus stāvēja bļoda ar salātiem. Viņš klusi svilpoja un bakstīja bekonu. Samržoja lieliski, diemžēl es negribēju ēst. Vēlējos ātrāk nokļūt trasē. Virtuve un mans tētis nebūs īstie, kur izgāst savas emocijas.
Tētis uz galda man nolika šķīvi ar vakariņām. Es no ledusskapja paņēmu apelsīnu sulu un ielēju glāzēs. Noliku tās uz galda un ar nopūtu apsēdos. Ar dakšu bakstiju bekonu, kuru nespēju ieēst. Apēdu dažas salātlapas un izdzēru sulu. Ar mokām apēdu pusi olas. Es tiešām negribēju ēst. Varbūt vainīgi omītes cepumi. Jā, tos es apēdu daudz.
-Kāpēc tu neēd?- tētis paraustīja uzacis.
-Amm, es negribu. Omītes cepumi aizņem daudz vietas.- sacīju, jo negribēju sarūgtināt tēvu ar domu, ka man jānokļūst trasē. Bet es nevaru vaira gaidīt, savādāk eksplodēšu.
-Tiešām? Tev negaršo? Vai arī kautkas noticis?- viņš nedaudz raizējoties jautāja.
-Nē, es vienkārši negribu. Tēti, e..es gribu aizbraukt uz trasi.- atkal nopūtos. Tēvs beidza ēst un pievērsa savu skatienu man.
-Lūdzu?- jautāju.
-Ella, tu zini, ka es tevi negribu laist, bet nespēju skatīties, kā tu moki sevi, turot emocijas. Ja tas palīdz, tad vari braukt, bet ne ilgi.- viņš atkal sarauca uzacis.- es plati pasmaidīju un pieskrēju pie tēva. Iedevu skūpstu uz viņa pieres.
-Labi, labi.- viņš pasmaidīja un es skrēju uz savu istabu. Izķemēju matus, uzklāju skropstutušu un lūpu spīdumu. Pielaboju uzacis un ietonēju vaigus. Uz baltā krekla uzvilku melnu ādas žaketi un pieskaņoju kaklarotu. Atkal iedomājos par dīvaino Eliotu, tādēļ drošības pēc paņēmu gāzes baloniņu. Uzvilku zābakus un no somas paņēmu moča atslēgas. Varu doties.
Iebraucot trasē, neviena nebija. Arī Ralfa nē. Appētīju apkārti un sāku braukt. Sākumā jutos nedaudz bailīgi, bet nepagāja ilgs laika, kad metu salto un veidoju smilšu mākoņus. Atkal jutos brīva un neuzvarama. Kaut būtu arī kāds cilvēks, kurš liktu man justies tāpat, kā uz trases. Ar tēti tā nesanāk. Kļuva karsti, tādēļ novilku ķiveri. Ievilku dziļu elpu. Apkārt joprojām bija kluss, tomēr to iztraucēja motora rūkoņa. Tas nebija mans mocis, bet, kas tad? Paskatījos uz ieejas pusi. Tur kāds bija. Pēkši izdzisa gaisma, paliekot tikai trases apgaismojumam. Nevar būt, ka tas ir viņš, Eliots. Cerēju, ka nē, tomēr kļūdijos. Savilku rokas dūrē un gaidīju kad persona nāks manā virzienā. Kādēļ viņš ir šeit? Slepkava vai arī psihais? Jābūt gatavai uz visu.

-Sveika Ella.- viņš teica, bet es negaidot ar kāju iebelzu viņam pa vēderu. Uzlecu virsū un gribēju izvilkt gāzes baloniņu. Spēcīgs grūdiens un es biju zem viņa. Mani mati bija pilni ar smiltīm. Šoreiz nebija izdevība trāpīt pa kājstarpi. Velns. Centos atbrīvoties. Nekas nesanāca, tomēr tagad atkal biju viņam virsū. Ātri izvilku gāzes baloniņu un nomērķēju.

-Kas tu tāds esi? Ko tev no manis vajag?- bļāvu virsū Eliotam. Viņš man saķēra ar savām muskoļotajām rokām, man no sāpēm atlaižot baloniņu. Situ viņam pa krūtīm, bet veltīgi.
-P..palīg..- viņš aizspieda manu muti. Man bija bail, tomēr dusmas ņēma virsroku. Iekodu viņa rokās un rāpoju pie gāzes baloņa. Eliots saķēra manu potīti. Strauji pagriezos, skatoties uz viņu. Vēlreiz notēmēju baloniņu. Žēl, ka nepaņēmu nazi.
-PAGAIDI, VELNS PARĀVIS!- viņš kliedza man pretī. Es gribēju, lai viņš pazūd. Raustīju kāju, lai atbrīvotos no viņa tvēriena.
-Es tevi palaidīšu, ja nekliegsi un novāksi no manis to baloniņu.- viņš nedaudz nomierinājies teica.
-Lai, tad varētu mani nogalināt?- uztraukusies jautāju.
-Ko? Nē! Kādēļ, lai es tev darītu pāri. Es vienkārši atnācu, jo zināju, ka te būsi. Gribēju satikt tevi.- Eliots viegli, caur sāpēm pasmaidīja. Viņa vārdi mani līdz galam nepārliecināja.
-Kādēļ tu gribi satikt tieši mani? Atrodi citu slampu, stulbāku par mani un ņem ciet. Kā tu zināji, ka es te būšu? Kā tu par mani tik daudz zini? Kas tu esi?- vēlreiz notēmēju gāzes baliniņu.-
-Nomierinies, es tev pat pirkstu nepiedurtu.
-Ak tā?- jautāju norādot potītes virzienā.
-Tas bija pašaizsardzības dēļ un tu sāki pirmā. Es nedomāju tev sist. Un paklausies. Es par tevi tik daudz zinu, jo.- es pārtraucu viņu, jo mana potīte tika saspiesta pārāk cieši.
-Au- ievaidējos.
-Piedod, es palīdzēšu.- viņš atlaida to.
-Nenāc man klāt. Pati tikšu galā. Man aukli nevajag. Vācies prom Eliot. Atšuvies!- caur zobiem dusmīgi teicu. Eliots nedaudz abstulba un savilcis rokas dūrē devās uz izeju. Paldies dievam. Ar grūtībām piecēlos un centos iet, bet nesanāca. Iekliedzos aiz sāpēm un kritu liela akmens virzienā. Pēkši, dažus centimetrus no akmens manu vidukli skāra stingra roka. Neapšaubāmi tas bija Eliota, kā es viņu ienīstu, bet šobrīd priecājos, ka izglāba mani.
-Au- ievaidējos velreiz. Sāpēja šausmīgi. Bija pat aizsitusies elpa. Eliota mani pacēla uz rokām un nesa uz tribīnēm. Es biju pārgurusi no sāpēm, tādēļ neko neteicu. Ak, kādēļ viņam bija jāparādas manā dzīvē.
-Tev ir labāk?- viņš norūpējies jautāja.
-Būtu labāk bez tevis.- izgrūdu.
-Tu tikko gandrīz nosities. Ja es nebūtu manis, tad tu tur gulētu vienās asinīs, līdz tevi atrastu apkopējas. !- viņš bija sadusmots.
-Bet, ja tev es traucēju, tad nav par vēlu aiziet.- viņš pagriezās un soļoja prom. Viņam bija taisnība, jutos nedaudz vainīga. Es tāpat nekur nevarēšu aiziet. Kāja smeldza un katra mazākā kustība atņēma visu enerğiju.
-Pagaidi!- saucu, bet viņš turpināja iet.
-Lūdzu, atvaino!- neticami, ka es to saku. Viņš apstājās, tomēr viņa mugura bija pret mani. No krekla izspiedās daži muskuļi. Viņam bija ideāls augums. Kā viņš reağētu, ja es atkal nokristu? Izmēğināsim? Pajokosimies.
-Auuuu.- skaļi, mākslīgi novilku. Viņš uzķersies? Tā arī bija. Eliots strauji skrēja manā virzienā.
-Pārdomaji? Nāc, iesim mājā, bet vispirms uz slimnīcu.- viņš mierīgā tonī sacīja.
-Ar tevi? Nēesmu droša, vai izdzīvošu.- sarkastiski iztomīju.
-Nekas, tas tev būs jauns piedzīvojums.- viņš pasmīnēja. Kā tas mani kaitina.
-Novāc to smīnu no savas sejas.-
-Kā pavēlēsiet.- viņš paklanījās un pacēla mani, esot viņa klēpī. Elitos samaržoja tik labi. Tas ir tik dīvaini. Nespēju noturēt galvu, tādēļ to nolaidu uz viņa pleca. Mocis.
-Kas būs ar moci?-
-Viss būs labi, to nogādās pie tevis.
-Nēesmu droša.- sakrustoju rokas uz krūtīm.
-Au. Idiots. Esi uzmanīgāks. Tu, te galu galā nes dāmu.- es īgni iesaucos. Bet man nekas šobrīd nesāpēja, tā darīju, lai parādītu savu riebumu pret viņu. Patiesībā viņš mani nesa saudzīgi, nenodarot man sāpēs.
-Piedod. Es domāju, ka nesu pašu velnu.- atkal tas smīns. Ahrr. Izbolīju acis.
-Kas?- viņš jautāja
-Nekas! Kur tu tagad mani nes? Uz savu pagrabu, lai noslepkavotu mani?- biju ļoti dusmīga. Eliots iesmējās.
-Uz slimnīcu muļķīt. Tu vispār zini tādu vietu?-
-Neticēsi, zinu!- savilku uzacis  un skatījos debesīs. Bija daudz zvaigžņu. Tik skaists skats, kuru šobrīd sabojāja mana potīte un šis- Eliots.
-Tad labi.- viņš atkal smīnot mani nesa pa ielu, kur atrodas slimnīca.
-Kā tu mani zini?- nolēmu pajautāt. Ja spētu iet, tad sen jau būtu tikusi no viņa vaļā.
-Kā tu zini, ka man garšo kafija?
Kā tu zināji, ka es būšu trasē?- šie bij svarīgākie jautājumi.
-Ammm, es, es gaju tavā skolā. Tevi tur redzēju. Tu vienmēr pasūtiji kafiju.- viņš tomēr kautko noklusēja.
-Tu, tāpat drīz uzzināsi.- viņa seju nerotāja smaids. Drīzāk nožēla. Ko? Ko es uzzināšu? Ak, es gribu viņam iesist. Nolēmu ar viņu nerunāt.
-Tu klusēsi? Tā būs arī labāk.- ahhh, nu tikai pasaki to. Paraustīju plecus. Es n.e.r.u.n.ā.š.u. punkts.
-Klusēšana ir zelts, it īpaši tev. Tagad vairs nēesi tik stipra, ja? Un tā vietā nolēmi ar mani nerunāt, ja? Priecājos. Vismaz varēšu visu šo ceļu atpūsties.- ahhh, nē. NERUNĀ. Ai.
-Aizveries. Es ceņšos izdomāt, kāds āmurs tev trāpījis pa galvu. Spriežot loğiski, tie bija trīs lieli āmuri. Visi pēc kārtas.- pasmīnēju. Tagad jutos labāk.
-Neizrunājies man. Galu galā, es tevi nesu pie ārsta. Ja negri, atstāšu tevi tepat.
-Nē! Tikai pamēği.- parādīju dūri.
-Khm, nebaidies no manis? Es protu arī izmanto tās, nevis tikai parādīt.- viss, pietiek.
-Kretīns!-noskaldīju.
-Tad tālāk nolēmi iet ar kājām? Labi.- viņš nolaida mani strauji, man no sāpēm sākot raudāt. Tik ļoti sāp.
-Nē, idiot. Tu mani nesīsi, vai arī es tevi atradīš un novākšu.- šņukstot izstomīju. Elitos atkal mani pacēla, viņa rokās es jutos droši. Pieglaudu seju atkal viņa plecam un sāku iemigt.  Aizvēru acis. Tēloju, ka guļu. Dzirdēju Eliotu sakām.
-Viņa ir tik skaista, viņas mati un zilās acis. Nevienam viņu neatdošu. Bet ir tik grūti viņai piekļūt. Ja puiši kautko nodarīs viņas mocim, es visus nošaušu.- dzirdot šos vārdus manī kautkas apgriezās riņķī. Atkal tie tauriņi. Nevar būt. Viņš to pateica. Eliots nav vienkārši puisis. Kopš šī brīža, man viņš ir, kas cits. Jūtos savādi. Neielaid viņu. Bet, jau nu tomēr? Tā, par mani, pat nerūpējās Pauls. Viss ir tik sareždžīti. Es nevaru izlikties, ka to nedzirdēju. Es, Eliotam esmu svarīga?
-Es arī viņus nošaušu!- piebalsoju un palūkojos uz Eliotu. Viņš izskatījās apstulbis. Viņš nezināja, ka neguļu.
-Tu neguli?-
-Amm, nē!- viegli pasmaidīju. Viņa acis lūkojās manējās. Strauji tās novērsu.
-Paldies, ka atnesi mani. Arī jāsaka paldies par sāpošo potīti.- es nevarēju izklausīties pārāk jauka.
-Piedod, es samaksāšu par izdevumiem.
-Protams. Nejau es.- psmaidīju.
- Tu esi nepārspējama, sieviet. - paskatījos uz viņu. Kaukas manī gribēja viņu noskūpstīt. Bet nē. Es negribu vairs nevienu skūpstu. Ar Paulu viss beidzās. Tomēr..
-Eliot, tas ir tavs īstais vārds?- nolēmu turpināt sarunu.
-Jā, Eliots. Tā mani nosauca māte.-
-Skaists vārds.- uzreiz nosarku aptverot, ko esmu izdarījusi un nolēmu labot savu kļūdu.
-TOMĒR, ne izcils.- izlaboju, lai gan es tā nedomāju. Stāvējām pie slimnīcas durvīm.
-Labi, labi, tas ir ļoti skaists.- īpaši akcentēju ĻOTI vārdiņu. Pasmaidīju
-Paldies Ella.- pār viņa lūpām mans vārds izklausījās debešķīgi. Bet tā nevar turpināt.
-Paldies, ka atnesi mani. Jūtos, kā mazs kucēns, kurš nespēj pajiet. Un viņu nes liels, izskatīgs, labi muskuļots suņu mīļotājs.- nosarku, ko es atkal pateicu? Ella, saņemies.
-Tu domā,ka esmu izskatīgs?-
-Amm jā, tas ir nē. Jā.- nosarku vēlriez.
-Kur palika otra Ella? Tā,kura mani neieredz?- jā, pareizi, kur palika Ella? Ella, kur tu esi? Bet viņas nebija, ne šobrīd. Eliots cieši mani turēja sev klāts. Es apliku rokas ap viņa kaklu, jūtoties mazliet neērti.
-Šī Ella, šobrīd man patīk nedaudz labāk.- nosarku kā biete.
-Man arī.- pasmaidīju.
-Vēlreiz paldies, ka atnesi.-
- Nesaki paldies.
-Nē, man ir jāsaka. Es pati nevarētu atnākt.-
-Bet es esmu vainīgs, kad tev bija šeit jānāk.-
-Zini, citreiz tieši šādi ir jānotiek. Varbūt tā notiek, tā tam jābūt. Es piedodu tev, bet tikai moci nogādā  sveiku un neskartu.- pasmaidīju un viņš arī.
-Ella?-
-Eliot?- nezinu, ko es gribēju dzirdēt.
-Man patīk tevi nēsāt uz rokām. Tad, tu tik daudz nespurojies.- ahrrrr.
- Man patīk, ka lieki nav jātērē enerğija, ejot.- mēs sēdējām uz soliņa, pēkšņi mani rokai noslīdot un Eliota pleca. Nedari to, Ella.
-Paldies!- un es pievirzīju savas lūpas tuvāk Eliota. Viņš darīja to pašu mums saskūpstoties.
Ella, tev viss ir kārtībā?