Mīlestības inficētā

2.nodaļa.

Pamostos un ar to pietiek, lai manai galvai būtu jāizcieš neizturamas sāpes. Tāda sajūta, ka galvai izurbjas cauri desmitiem ložu, ik pa laikam atkārtojoties. Viss griežas un galva plīst pušu. Ceņšos sasprindzināt acis, bet viss, ko redzu ir bāla migla. Ar katru kustību galvas sāpes palielinās. Ak, ko es esmu izdarījusi. Es nekad vairs nedzeršu. Centos atmiņā atsaukt vakardienas notikumus, bet pēdējais, ko aceros ir dejošana uz galda, ķerot banknotes. Puse atmiņu trūkst.
Atkal sasprindzinu acu skatienu. Glavs sāpes uzmācas man katru reizi, kad pagrozu galvu. Velns. Appētu apkārtni. Hotelis laikam. Ļoti netīrs un tumšs. Stūrī, uz krēsla uzmestas manas drēbes. Zibenīgi apskatos, kas man mugurā, aizmirstot par sāpošo galvu. Krekls un bikses, bet kur ir krūšturis? Nevar būt, ai! Manā galvā uzplaiksnī pazudušās atmiņas par vakardienu. Nē, nē, nē. Kāds kauns.

-Mana galva!-klusi novelku. Tik ellīgi sāp. Ko es vakar dzēru? No vienas alus glāzes galva tā nesāpētu. Atkal durošas sāpes. Tas reiz beigsies? Ar jaunu spēku nopētu telpu. Uz cita krēsla mētājas Jasmīnas un Paula jakas. Tatad vismas ar viņiem. Bet kur viņi ir? Atkal srāvai līdzīgs trieciens manā galvā. Es ceņšos piecelties, bet atkrītu gultā bez spēka un enerğijas. Šķiet galva tulit pārsprāgs. Ar pēdējiem spēkiem paņemu telefonu. Baltā, spožā gaisma manām acīm nepatīk. Pulkstens rāda deviņi no rīta. Es gribu gulēt. Aizmetu telefonu un atkrītu spilvenos. Mana galva.

Pamostos no smiekliem, kas nāk no durvju puses. Gultā sameklēju telefonu- pusvienpadsmit. Durvis atveras un pa tām, skūpstoties, ieveļas Jasmīna un Pauls. Viņš tur paceltu meitenes vienu kāju. Jasmīna smejas un atkal noskūpsta viņu. Kas te notiek? Tas ir kāds ļauns murgs? Mosties. Iekniebju sev, bet aptveru, ka tā tomēr ir rūgta patiesība. Kā viņš atļaujas un kamēr es te guļu? Izberzēju acis. Strauji atraujos no spilvena. Kāpēc tik ļoti tas sāp, ja viņš nav vairāk, kā nožēlojams kretīns? Ak pareizi, sāp, jo ar to kretīnu esmu bijusi kopā pusgadu un bijusi arī vienā gultā. Emocijas pārvēršas dusmās. Tās apturēt nav iespējams.

-Tu maitas gabals! Draņķis! Kretīns!-kliedzot mētāju viņiem ar spilveniem. Pauls atlaida Jasmīnu. Viņa seja palika bāla.
-Piedod zaķīt, es nezinu, kādēļ tā darīju.- viņš nokaunējies teica, bet skatiens atgādināja ko citu, tikai, ne nožēlu. Mani tik viegli neapmuļķos. Velns parāvis, kā viņš to varēja man nodarīt. Man tik ļoti sāp. Dievs žēlīgais- sāp. Par piedošanu vispār mēs nerunāsim. Atkal galvas sāpes, kas palīdz izrauties realitātē. Bet es neraudu, jo tāda idiota, kā viņa dēļ, nav vērts.
-Kroplis tāds un tu? Palaistuve. Kamēr es te guļu, tu pievāc viņu ja? Es tevi nogalināšu.- centos izrāpties no gultas. Nedaudz sagrīļojos. Galva nežēlīgi pulsēja, bet tas mani neaturēja doties Paula virzienā. Es nespēju paiet. Nokritu uz vēsās grīdas, dēļiem iečīkstoties. Ar rokām centos atbalstīt ķermeni, bet arī tas neizdevās.

Atkal attapos gultā. Tas pats hotelis. Pauls sēdēja uz gultas malas un spaidīja telefonu. Jasmīnas un viņas jaku neredzu. Paldies dievam. Galva sāp mazāk un nerausta nelabums. Es padzeros ūdeni, ko acīm redzot atnesis Pauls. Izdzēru sausu un jutos daudz labāk. Negaidīti pielīdu pie Paula un iebelzu viņam pa seju. Roka iesāpējās, bet es centos par to nedomāt. Laikam tam viņš nebija gatavs. Pār viņa lūpām notecēja asins lāsīte. Grasījos jau sist vēlreiz, bet viņš saķēra man un nospieda gultā atpakaļ. Biju bezspēcīga. Viņš skūpstīja mani, manu kaklu, rokas, seju, lūpas, pat vēderu.

-Cik tas ir prerīgi! Izbeidz, Tu, idiot. Novācies no manis!- es kliedzu, bet tas nedeva nekādu rezultātu. Sadūšojos, un iesitu viņam pa kājstarpi. Pauls atrāvās no manis un lamājās. Es fiksi izrāpos no gultas un paķēru jaku. Pauls skrēja man pakaļ. No jakas kabatas izrāvu gāzes baloniņu un iepūtu to tieši viņa sejā. Pauls kliedza, lamājās, un ar rokām taustīja gaisu. Aizsitu durvis un skrēju uz izeju. Man bija pilnīgi vienalga vai viņam sāp, vai nē.

-Kretīns!- skrienot un raudot saucu. Stāvlaukumā bija mans mocis. Es apsēdos uz tā. Braucu, spiedu gāzes pedāli tik stipri, cik vien varēja. Pār vaigiem bira asara, brīžiem neredzot ceļu.
-Stulbene es. Kā viņš varēja! Šķita, ka mēs viens otru mīlam, bet tā bija tikai ilūzija. Ja es ciestu avārija, viņam būtu vienalga. Kretīns! Un tā Jasmīna! Es zvēru, ka es izraušu visus matus viņai, ja satikšu. Es velnu izsaukšu. Kuce tāda.- Saspiedu rokas ciešāk ap stūri. Domās turpināju lamāties uz Paulu. Pēkšņi kāds bremzē un taurē. Tas izrauj mani no transa un strauji nospiežu bremzes. Mocis ar čīkstošu skaņu slīd uz priekšu, aiz sevis atsādams svītras. Tas sagriežas sāniski un turpina slīdēt. Ar labo kāju palīdzu to nobremzēt. Par mata tiesu. Es norauju ķiveri, maniem melnajiem matie pārslīdot pār seju.
No mašīnas izkāpj vīrieties gados un nostājas manā priekšā. Viņš laikam vēlējās man iesist, jo liela dūre lidoja manā virzienā. Es izvairījos un no zāba izvilku nazi. To pavicināju rokās, lai parādītu vīrietim, ka ar mani jokot nevar. Notecināju dažas asaras un nazi aizsviedu. No tās pašas melnās, augstas klases mašīnas izkāpa jauns pusis. Aptuveni mana vecuma. Tas nu bija kautkas. Viņš bija labi muskuļots, slaids, garš jauneklis ar ideāliem matiem, bet es biju sadusmota.

-Tas miesassargs? Pārāk vārgs!- uzkliedzu vīrietim un pasmaidīju. Puisis paskatījās uz mani un pasmīkņāja.

-Nē, kundzīt! Tas ir mans dēls.- vēlreiz uzmetu acis uz puisi un viņa tēvu. Tiešām līdzīgi. Bet man vienalga.

-Ā, nu labi. Tagad pavāc nost savu vāği, lai varu braukt.

-Neesi rupja. Tik ātri tu prom netiksi. Ja nevēlies policiju, maksā!- viņš savilcis roku dūrē asi noskaldīja.

-Oj, viss tikai pa naudu! Savāc šo un nomazgājies ar to. Varbūt kļūsi vērtīgāks!- dusmās atcirtu un viņa riebīgajās rokās iegrūdu naudu, ko vakar dejojot uz galda biju nopelnījusi. Tur bija daudz, tiešām daudz, bet, lai jau aizrijas. Vīrietis izskatījās pārsteigts. Savācis naudu viņš iekāpa mašīnā. Puisis vēl skatījās uz mani. Šķita, ka es viņu pazīstu. Pārmetu savus čirkainos matus uz muguras un uzliku ķiveri. Tas vāğis nekustējās. Velns. Es ierūcināju moci un nospiedu gāzi. Veicu bīstamu manervu un gandrīz pārlidoju pāri mašīnai. Braukt es māku, esmu piedalījusies arī motokrosā, tomēr balvas nevinēju. Mašīnas otrā pusē es apstājos un atskatījos. Tikai tad aptvēru, ka ir izveidojies pamatīgs sastrēgums un mūs vēro daudzu cilvēku bari. Puisis joprojām vēl smīnēja. Tas bija neizturami. Es viņam parādīju vidējo pirkstu un aizjoņoju tālāk.