Mīlestības inficētā

4. nodaļa.

Ienākot mājā nosviedu visas mantas uz grīdas. Tēvs sēdēja dīvānā un skatījās televizoru. Viņš bija dusmīgs, tomēr es to ignorēju. Jau atkal domās jaucās puisis Eliots. Nē, viss. Es negribu domāt par viņu, par nevienu citu arī. Es ienīstu Paulu.
Pagāju tēvam garām uz vannas istabu. Noskaloju seju uz spoguļa atstādama ūdens pilienus. Novilku drēbes,tās uzmetu uz veļas groza. Iekāpu vannā un iegūlos siltajā ūdenī. Viss smaržoja pēc lavandām. Āda atdzīvojās. Uz vannas malām biju uzlikusi dažas sveces, lai radītu noskaņu. Ķermenī ieplūda siltums. Dušas želeja smaržoja pēc avenēm. Ir tik labi. Nomazgājos izsusināju savus matus ar dvieli, ko Jasmīna man dāvināja dzimšanas dienā. Dvielim nav ne vainas. Būdami slapji, tie tomēr saglabāja nelielas lokas. Spogulī nopētīju savu seju. Melni, lokaini mati, zilas acis. Par acu krāsu varētu strīdēties, jo dažreiz tā izskatās zaļa. Nedaudz bāla āda. Sārtas lūpas un taisni, balti zobi. Bērnībā nēsāju breketes. Man ir garas skropstas, kuras esmu mantojosi no mātes. Uz deguna ir maza dzimumzīmīte, kuru knapi var ieraudzīt. Uzliekot kosmētiku, tā nomaskējas pilnībā. Uz pleca, aizmugurē ir tetovējums. Tajā attēlota putna spalva, kura rotāta ar dažādiem rakstiem un ornamentiem. Tetovējuma meistars ir Pauls, bet tas nekas. Tas ir skaists, tomēr tālāk neiedziļinājos un novērsos no spoguļa.
Saņēmu matus copē un uzvilku naktskreklu. Tas bija melns, zīda. Virsū uzvilku pelēku, garu jaciņu un kājās pūkainas čības. Izejot no vannas istabas izslēdzu gaismu. Nopūtos, tagad saruna ar tēvu.

-Čau.- aši novilku.
-Jā, sveika ballētāja.- tēvs mierīgi pasveicināja. Viņš nespēja uz mani dusmoties, tas viņam nekad neizdevās.
-Kas vakar notika? Ella! Kā kautkas tāds tev varēja ienākt prātā. Kā var tā piedzerties! Tu esi meitene, Ella. Ja šeit būtu tava māte...-
-Bet viņas šeit nav!-pacēlu balsi. Tēvs uzsita dūri pret galdu, tomēr ne tik stipri.
-Ella, es tagad runāju! Ko tu iedomājies. Jā, tu vari darīt daudz, es atļauju, bet ne tik tālu. Ella.- viņa balss kļuva klusāka.
-Vai tad tu nekad agrāk nēesi iedzēris? Es domāju, ka tu nenoliegsi šo patiesību.- vēsi teicu. Tēvs paraustīja uzacis.
-Tagad mēs runājam par tevi! Zvanīja arī Ralfs. Vari man visu izstāstīt. Tikai neraudi.- es smagi nopūtos un ielīdu dīvānā tuvāk tētim. Uz kājām uzmetu brūtu pledu.
-Nu ar ko lai sāk? Am, ko tu zini?- iekodos pirkstā.
-Zinu detaļas Ella. Vakar, kādā bārā, tu esot tā pavairāk iedzērusi. Esot dejojusi uz galda. Izğērbusies. Kas notika? -viņš paskatījās uz mani.
-Nu apmēram tu visu zini. Vairāk man nav ko piebilst. Pati arī lāgā neaceros. Kad pamodos stipri sāpēja galva.- īsi uzsmaidīju tētim.
-Tā vairs nedari. Man ir kauns. Tā meitenei nepieklājas darīt.-viņš viegli man uzsita pa degunu. Es priecājos ,ka ar to pietika, lai nebūtu jāstāsta viss.
-Un tagad par to, kādēļ zvanīja Ralfs.-
-Nu vajadzēja viņam tā zvanīt. Tā vajadzēja.- dusmīgi sacīju.
-Nu ko tur stāstīt. Es pametu Paulu. Jā, zinu, ka ar to tev nepietiek, bet man katru reizi runājot un domājot par to sāp. Tāda sajūta, ka viena daļa manis vairs neeksistē. Viņš ir kretīns un iemainīja mani pret kādu citu. Ar to pietiks. Visas savas emocijas jau esmu izlikusi, nevajag atkal, labi?-
-Piedod.-tēvs atvainojās. Samīļoju tēvu un kopā paskatījāmies televizoru. Rīt svētdiena, tas nozīmē, ka rīt mēs brauksim pie vecmammas. Tā ilgojos pēc viņas un viņas cepumiem. Arī noteikti došos uz trasi. Ļoti ceru, ka dīvaino puisi Eliotu nesatikšu. Viņš nav tīrs, viņš mani izspiego? Ko nozīmēja tā kafija? Kā viņš zināja, ka man garšo tieši tā? Kā viņš iedomājās paņemt tieši divas kafijas. Veikals ir diezgan tālu. Viss ir tik aizdomīgi. Es negribu viņu redzēt.
-Labi, iešu gulēt.-izlīdu no segas un gāju uz istabu.
-Ar labu nakti velniņ.- tēvs mīļi teica.
-Tev arī tēt.- klusi aizlīdu līdz savai istabai. Cik labi, ka vari gulēt savā gultā. Tā ir tik dievīga sajūta. Piekārtoju spilvenus un drīz vien iemigu.

Pamodos no spožās saules gaismas acīs.
-Apčī- ar atvieglojumu uzelpoju. Ar segas maliņu noslaucīju siekalu pilienus. Pagriezos uz sāniem, izstaipījos. Jutu kafijas aromātu. Tātad tētis ir nomodā. Ceļā uz virtuvi iegriezos vannas istabā.
Uz brokastu galda kūpēja kafija un pankūkas. Īstas amerikāņu pankūkas. Pa virsu tām uzlēju kļavu sīrupu un uzliku mazu svieta kubiņu. Tas skaisti izkusa, man mutē saskrienot siekalām. Vēders arī sāka burkšķēt. Pasakaini. Fonā skanēja rādio. Izbaudīju brokastis kopā ar tēvu. Šodien jutos labāk, bet naids un dusmas pret Paulu vēl nav izzudušas. Ielēju vēl kafiju un devos uz savu istabu. Krūzīti uzliku uz naktsskapīša. Atvēru drēbju skapi. Šodien vēlējos uzvilkt ko vienkāršu un piemērotu apciemojumam. Uzvilku pieguļušus džinsus, dažviet tie bija ieplēsti. Lielu, platu kreklu ar palmu zīmējumiem. Izlaistos matus nosedzu ar beisbola cepuri. Pieskaņoju arī dažas kaklarotas. Kājās kedas. Tajās bija ērti un vienmēr stilīgi. Drošības pēc paņēmu arī jaku. Uz rokām uzklāju krēmu, tas smaržoja pēv vaniļas un kokosrieksties. Uzliku vieglu kosmētikas kārtu. Pārsvarā uzacis, skropstas un lūpas.
Paņēmu krūzīti un devos pie tēta. Viņš jau mani gaidīja. Paķēru mugursomu un abi reizē izgājām no dzīvokļa. Tētim piederēja melns džips. Tas bija vecs. Brīnos, kā ar tādu var pabraukt. Knapi turējās kopā, bet mums nav naudas, lai pirktu jaunu. Piesprādzējos un no somas izvilku košļājamo gumiju.
-Gribēsi?- jautāju tētim.
-Protams- tēvs izteikti iesaucās. Iedevu viņam vienu gabaliņu un pati sāku vērot pilsētas rosību. Kaudzēm iepirkšanās centru, bāru, ēdnīcu. Uz ceļa gari, ilgi sastrēgumi. Nekas nemainās, ja nu vienīgi kļūst aizvien trakāk. Nebeidzamu cilvēku pūlis slīd pāri ceļam. Tuvojas rudens un daudzu kafeinīcu ierastos dekorus nomaina ķirbis vai kāda svece. Arī izkārtņu dizains ir mainījies. Ārā gan bija silts un logā iespīdēja saules stariņš. Uzvilku savas saulesbrilles. Tētis sparīgi košļāja gumiju un pēkši izgrūda kādu jautājumu.
-Tu joprojām braukā uz trases? Tā nopratu, jo zvanīja Rlafs.- skaļi ieklepojos un tuvāk acīm piebīdiju brilles. Noriju siekalas. Tagad esmu sprukās. Es nemūžam neiziešu no mājas. Es beigšu savu attīstību astoņpadsmit gadu vecumā. Beigas.

-Es tagad dabūšu mājas arestu?- bailīgi jautāju.
-Tad ar to saprotu, ka tu brauc trasē. Kāpēc tu man meloji? Tu zini cik tas ir bīstami. Es negribu zaudēt arī tevi.- viņš kļuva dusmīgs.
-Piedod, bet uz trases es jūtos dzīva. Es māku braukt. Neatņem man to. Lūdzu!- uztaisīju kucēna acis. Zināju, ka tētis tām nevar pretoties.
-Nē, nelūdz man te. Tu zini kāda ir mana nostāja.- es aizgriezos un sakrustoju rokas. Lūdzu, nē! Es gribu uz trases.
-Lūdzu, tēti? Es gribu braukt, ar mani nekas slikt nenotiks. Es taču nepiedalos sacensībās. TĒT! - lūdzu ar savām kucēna acīm.
-Labi, bet ilgi tur savu laiku nevar pavadīt. Tev arī esmu es un krogs.- viņš nedaudz atslāba.
-Es tevi mīlu tēt!- plati pasmaidīju un viņš arī. Es salauzu viņa akmens sirdi. Atkal pavērsu skatu pret logu un braucām tālāk.

Apstājāmies vecmammas mājas pagalmā. Tas bija skaists, ļoti sakopts. Daudz ziedu un krūku. Dažādi dekori. Daudz akmeņu. Vecmammas aizraušanās bija dārza darbi un kulinārija. Kā man garšoja viņas īpašie cepumi. Tie burtiski izkusa mutē. Abi ar tēti piezvanijām zvaniņu. Durvis atvērās un pretī mums stāvēja mīļa, smaidīga vecmammas seja. Uz acīm viņai bija melnas brilles un mati bija sasprausti ar matadatām. Kājās čības un mugurā kleita,ko sedza puķains priekšauts. Viņa vienmēr smaidīja.
-Vecmāmiņ!- es iesaucos un apkampu viņu.
-Sveika Ella un sveiks Bendžamin.- manu tēvu viņa vienmēr uzrunāja vārdā. Man vienmēr nāca smiekli, arī šoreiz.
-Nāciet iekšā saldumiņi. Tikko izcepu tavus cepumus Ella. Zinu, ka tev tie garšo. Paldies, ka apciemo mani.- mēs visi sasmaidījāmies un devāmies uz virtuvi. Degunā sajaucās lavandas, vaniļas un kanēļa aromāts. Gluži apreibu. Vecmamma un viņas māja bija kā miera osta. Laiks apstājās un dzerot tēju varēja lūkoties viņas smaidīgajā sejā. Runājāmies stundām ilgi. Es notiesāju gandrīz visus cepumus. Viņas virtuve bija nokrauta ar ievārījuma burciņām un zāļu tējām. Es visas tās aplūkoju. Smaržoja lieliski.
-Laiks mums arī doties- teica tēvs un piecēlās.
-Jā, Bendžmin. Ella skaista izaugusi. Drīz atkal atbrauciet. Es uzcepšu cepumus.
-Protams vecmāmiņ!- es iesaucos. Cepumi bija viss. Uzvilku kedas un plecā uzmetu mugursomu. Vecmāmiņa mums iedeva dažas ievārījuma burciņas. Tēvs viņai paspieda roku.
-Uzredzēšanos Millij.- tā sauca manu vecmāmiņu.
-Ellucīt? Nākamreiz paņem līdzi kādu staltu jaunekli!- vecmamma smaidot teica.
-Neapsolu, bet tevi dēļ visu!-es iemējos un samīļoju viņu. Iekāpu mašīnā.
-Tagad man vairs nav stalta jaunekļa, ko paņemt līdz.- klusi novilku un uz acīm uzliku saulesbrilles.
-Laižam!- uzsaucu tētim.

Ceru, ka turpmāk rakstīšu biežāk, bet neapsolu. Dzīvē kadās visādi:)♡♡♡