Mīlestības inficētā

5.nodaļa

Pirmdiena. 9:25

Atverot acis, noprotu, ka atrodos slimnīcas palātā. Esmu nedaudz apjukusi. Laikam. Daudz neaceros no vakardienas. Kā šeit nokļuvu? Bet atceros to, ko vēlētos aizmirst. Skūpstu, kurš beidz manu dzīvi. Un to izdarīju es, bet kādēļ? Vai es ko jutu? Tagad varu sacīt, ka nē, bet tad?
Atraujos no nepatīkamajām atmiņām un nopētu telpu. Es guļu augstā gultā ar pufīgu spilvenu. Gultai blakus pīkst dažādas ierīces. Tās ik pa laikam mirgo ar zaļu vai sarkanu gaismiņu. Uz pirksta man uzbāsts dīvains veidojums. Krēslā, man pretī sēž mans tēvs. Viņš, galvu ielicis plaukstās, klusu šņāc. Uz naktskapīša stāv ziedu vāze. Tā ir tik skaista un jauki smaržo. Pēc lavandām. Jūtu, ka rīkle niez, gribas klepot. Viegli uzelpoju, kad esmu beigusi. Pēkšņi ievaidos sāpēs. Mana potīte, tomēr tā ir iesaitēta un karājas striķītī.

-Labrīt saulīt. Kā es uztraucos! Tu jūties labi? Nekas nesāp? Mani vai ķēra sirdstrieka, kad ziņoja, ka esi šeit. Un vel bezsamaņā.- tēvs uztraucies saka, pieskrienot pie gultas.

-Kāda vēl bezsamaņa?- šokā iepletu acis un skaļā balsī jautājot tēvam. Šķita, ka tēvs gatavojas atbildēt, bet atvērās durvis un pa tām iesoļoja Eliots ar medmāsiņu. Mani vaigi uzliesmoja. Kā, lai tagad skatās viņam acīs? Māsiņa pārbaudīja ierīces, kaut ko pierakstīja un uz galdiņa atstāja mazu zāļu trauciņu.

-Veseļojieties!- viņa uzsmaidīja un aizgāja, atstājot mūs vienus. Biju ievērojami samulsusi. Nezinu vai tas bija Eliota vai jauno ziņu dēļ.
-Kāda bezsamaņa?- vērsos pie tēva, tomēr to laikam labāk zināja Eliots.
-Vakar, nesot tevi uz traumpunktu, es aizķēros aiz kāda krēsla un kritu. Tu ari. Es izlaidu tevi no rokām.- viņš ielika seju savās plaukstās un satraukti elpoja. Man nebija nekas jādzird. Mēs kritām, man sasitot galvu un zaudējot samaņu.
-Nevajag, es sapratu.- skumji novilku un ielaidos spilvenos. Izlaidu rokas cauri matiem.
- Es nespēju izteikt, cik ļoti man žēl.- Elitos novaidējās.
-Ārsts teica, ka tu vari neacerēties kādus momentus, kuri notika vakar, bet ar laiku neskaidrība izzudīs. - tēvs iestarpināja. Skatījos uz satraukto, gandrīz raudošo Eliotu. Man kļuva viņa žēl, bet nolēmu, ka ar skūpstu viss ir beidzies. Ja, jau varu neacerēties, kas vakar notika, tad, lai tas ir skūpsts. Tas atrisinās manas problēmas.

-Paldies par tavu palīdzību Eliot.- viegli pasmaidīju, ceņšoties nenosarkt.
-Tēti? Elito? Jūs iepazināties?- jautāju.
-Jā, Eliots vakar mani sagaidīja pie slimnīcas un paziņoja par tavu stāvokli. Tu esot kritusi un izmežğījusi potīti. Saulīt, es tā uztraucos.- tēvs bija noraizējies.
-Nekas nav noticis. Tā ir tikai potīte. Tās dēļ es nokļuvu slimnīcā. Galvas trauma jau bija nejauša.- klusi iesmējos, tomēr Eliots un tētis tikai blenza uz mani.
-Labi, man jājiet parakstīt daži papīri. Atstāšu jūs divatā.- tēvs smagi piecēlās un pazuda skatienam. Tagad vaigi kļuva kā sārta rudens lapa.
-Ella, tu atceries kaut ko no vakardienas?- viņš jautāja berzējot plaukstas.
-Jā, tu mani nesi uz slimnīcu, mēs runājām ko un tad viss. Tālāk melna bilde.- viegli pasmaidīju. Šī nebija melna, tukša bilde. Tā bija tik skaidra, koša un spontāna. Skūpsts, kurš jāceņšas aizmirst. Eliots manāmi saskuma.
- Tatad neaceries daudz.-
-Laikam, ja tu tā saki.- vaigi kvēloja.
- Nē, es zinu, ka atceries. Tu atceries, bet negribi atzīt. Tu gribi noliegt, ka tas, kas vakar notika bija īsteniba. Tu nevēlies būt patiesa. Labāk ir melot ja? Tu man ļoti patīc. Bet es tev laikam nē. Tad tā pasaki. Tu esi maza, neaudzināta skuķe. Tev vienalga, kā jūtās cilvēki, kā jūtos es.-  Eliots sadusmots, atkrita krēslā. Viņš uzdrīkstējāds mani apvainot. Skūpsts nenozīmē attiecības. Kretīns. Tagad vaigi kvēloja dusmu dēļ.

-Kā tu uzdrīksties? Es nēesmu neaudzināta, maza skuķe. Dzirdi? Nēesmu. Mana dzīve ir smagāka par tavējo. Skūpsts neko nenozīmē. Skaidrs? Es ienīstu, ka parādījies manā dzīvē. Tu to sabeidzi. Jūs visi to sabeidzat.- piecēlos sēdus.
-To sabeidza māte, tad Pauls, Jasmīna un tad Tu. Es ienīstu jūs visus. Mana dzīve nav domāta kretīniem. Es to vairs neizniekošu. Vācies projām. Kā? Kā tu uzdrīksties vispār runāt. Es nekad nemeloju un nemeloju šoreiz. Es tevi no sirds ienīstu, tu man nepatīc un es nekad negribu tevi redzēt. VĀCIES.- sarkana, dusmīga, ar savilktām dūrēm kliedzu. Es truli lūkojos šausmīgākajā cilvēkā, ko jebkad esmu pazinusi. Es nezinu, kādēļ biju tik dusmīga, tomēr viņš to bija pelnījis. Eliots sasarcis, ar kāju iespēra krēslam. Tas aizlidoja ar skaļu troksni. Es nedaudz salecos.

-Zini ko? Jā, varbūt tev taisnība, bet skūpstu iesāki tu. Ar to pietiks. Tev visi bojā dzīvi, bet tu? Tu man to nebojā? Tāda pati kā māte. Ābols no ābeles tālu nekrīt.- viņš sapurināja savus matus. Viss, man pietiek. Reizi par visām reizēm tam jāpieliek punkts. Strauji piecēlos sēdus, reibstot paņēmu krēslu un pacēlu to gaisā.

-VĀCIES PROM. NEPIEMINI MANU MĀTI, NEPIEMINI KEROLĪNU. ES NĒESMU VIŅA UN NEKAD NEBŪŠU. VĀCIES PROM.  ES LABĀK MIRŠU,NEKĀ SATIKŠU TEVI. ES N.Ē.E.S.M.U. KEROLĪNA. NEKAD NEATGRIEZIES. Ej!- auroju un kliedzu. Beigās metu arī ar krēslu. Pā vaigiem bira asaras. Nevis Eliota dēļ, bet viņa vārdu dēļ. Man vinmēr bija bail, ka kļūšu tāda, kā māte. Eliots šos vārdus izteica skaidri. Es tos nekad nēesmu gribējusi dzirdēt. Tas mani aizvainoja pārāk stipri.
Eliots saniknots, reizē noskumis aizgriezās un aizejot aizsita durvis. Es atkritu gultā, pār vaigiem ritēja skumjas, sāpīgas asaras. Tas sāpēja pārāk stipri. Es nevarēju paelpot, vēders sarāvās čokurā. Viss kļuva tumšs. Tagad no manas dzīves izgaisa arī Eliota. Kas vēl pazudīs? Vai Eliots bija kā vērts? Es neko nesaprotu. Viņa vārdi bija pārāk sāpīgi. Es nespēju apstāties raudāt.
Tēvs ieskrēja manā palātā kopā ar medmāsiņu. Es jutos slikti, tomēr asaras nepārstāja tecēt. Sāpes auga augumā. Pēkšņi mani pārņēma viegls miegs. Tas pastiprinājās. Es galvā uzskaitīju cilvēkus, kurus esmu zaudējusi. JASMĪNA, PAULS, ELIOTS, MAMMA. Un es iegrimu dziļā miegā .

Nākamais rīts. 12:15

Mani acu plakstiņi bija smagi. Jutu, ka sūrst manas acis. Lēni atvēru tās, aptverot situāciju. Biju citā palātā. Atkal krēslā sēdēja noraizējies tētis. Man bija slikti, gan fiziski, gan emocionāli. Kā tētim izstāstīt visu? Man nav spēka. Es ļoti gribēju dzert, tādēļ, pastiepos pēc glāzes. Tā apgāzās ar skaļu blīkšķi, man noraugoties, kā glāze saplīst, kā mazi gabaliņi aizlido uz visām pusēm, gluži kā mana sirds. Mana sirds, kas sasista tūkstoš mazos, trauslos mozaīkas gabaliņos. Nopūtos. Tēvs, uzrausies no krēsla steidzās pie manis. Es atkal sāku raudāt.

-Meitiņ, kas noticis?-
-Es gribu mājās. Tikai mājās. Prom no visa. Pro...m- balsi aizlauza asaras. Ieurbu galvu spilvenos un turpināju raudāt.
-Es ienīstu tevi. Eliot.- šņukstot un murminot sev sacīju. Tēvs to nedzirdēja. Viņš aši apgriezās un aizsteidzās prom. Esmu viena. Man nepatīk būt vienai. Vienai pašai. Ārā spīdēja spoža saule. Tā nesagādāja nekādu prieku. Kādēļ es raudu? Eliota dēļ. Es esmu muļķe. Viņš tiešām man patika. Jau toreiz, kad satikāmies uz ielas. Jau tad. Bet es to neatzinu. Es ienīstu sevi, bet viņa vārdi? Mēs abi dusmās sakliedzām uz otru, tomēr tie bija precīzi. Tas bija precīs trāpijuma mērķī, mūsu sirdīs.

Trešdiena. 10:05

Eliots nav rādījies. Viņš klausīja mani un pazuda. Es ar kruķiem stāvu pie gultas un gaidu, kad tētis savāks manas mantas. Šodien mani izraksta no slimnīcas. Garastāvoklis man nav uzlabojies, vienīgi raudāt vairs negribas. Šo dienu laikā viss ir izraudāts. Acīmredzot. Potīte nedaudz sāp. Tagad kādu laiku būs jāpadzīvo ar vienu kāju. Tētis atgriežas, vienā rokā turot papīra kaudzīti.

-Nu ko princess? Brauksim mājā?- viņš labā omā man jautā.
-Jā tēt, obligāti. Man šeit viss ir līdz kaklam. Es gribu mājās.- vārgi pasmaidīju. Tētīs paņēma somas.

-Un kur palika tas puisis Eliots?-
-Viņš izgaisa no manas dzīves, tāpat kā visi. Kā Jasmīna, Pauls un mamma. Viņa vairs nav. - tētis neko nezināja par Eliotu. Tikai to, ko teica pats Eliots.
-Žēl. Viņš bija tavs jaunais puisi?-
-Nē, viņš bija vienkārši Eliots- paismaidīju un centos iet prom. Kruķi ļodzijās un es, ievelkot elpu, lēnām virzījos uz priekšu. Tētis sekoja nopakaļ. Esot pie mašīnas, tēvs palīdzēja man iekāpt un iekārtoties tajā. Smaržoja pēc vecmammas cepumiem.
-Ella. Šos atsūtīja vecmamma. Viņa teica, ka ar cepumiem tev pietiks, lai sāktu staigāt.- tētis, smaidot padeva man paciņu.
-Ak, cepumi!- iesaucos un nokodos no viena. Tas bija šedervs. Vecmammas brīnums. Piesprādzējos un ieslēdzu rādio. Skanēja Ed Sheeren dziesmas. Pievērsu skatu logam. Es dodos mājā.
Tomēr man tagad bija viens mērķis- atrast Eliotu un pateikt, ka viņam bija taisnība. Un varbūt piebilst, ka man viņš patīk. Noteikti, nevis varbūt.
Sāksim saslaucīs saplīsušās stikla lauskas, lai atkal veidotu mozaīku.