Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

T R Ī S

                    Work of love
                     Trešā daļa
              "Man likās ka tu būsi tā"
- Ko jūs te darat?- Es izmisīgi jautāju.
- Sveiki - es varēju just ka viņš ir dzēris.
Lai arī tas bija dīvaini,ka mans priekšnieks te ieradās,es jutos pavisam normāli.
- Šodien..Vai rīt,būsi darbā...-
-Jā. Kas par to?-
Viņš jau bija apgūlies uz mana dīvāna.
- Aha...jā...-
Tālāk sekoja krākšana
KAS PIE VELNA?
-Jūs celsieties? Man ir jājiet gulēt lai rīt tiktu uz jūsu darbu.-
-Nē.-
Diezgan jauks vakars.
ŠIS IR SAPNIS...SAPNIS...SAPNIS...
nē nav.
Es vienkārši aizgāju gulēt,nu ko jūs man iesakāt,celt augšā lai mani atlaiž?
NĀKAMAJĀ RĪTĀ
Kas.
Esmu piecēlusies un mana galva plīst pušu. Es nesaprotu ko vakar vispār esmu darījusi...
VAI VIŅŠ VĒL IR TE?
Izvēlos no gultas un devos uz viesistabu.
Gulta ir kārtīgi saklāta un viņa te nav.
Par laimi.
Tas laikam galu galā bija sapnis,jo nu,nav iespējams.
  Paskatoties pulkstenī...Es kliedzu panikā.
Es jau kā stundu kavēju!
Sakārtoju gultu,sameklēju drēbes un neuzkrāsojos. Jā.
  Pēc minūtes es jau biju laukā,šodien izstikšu ar messy bun.
       Ofisā
- Jā iedomājies? Un viņa tāda, nē, man nav tavas smadzenes!!!- Sarunājās divas darbinieces.
Es klusītēm devos uz Jungkooka kabinetu.
- Miers. Miers- man galvā skanēja.
- Sveiki. - Viņš ierunājās tiklīdz biju atvērusi durvis.
- Jūs kavējat. -
ES ZINU ,PIE VELNA ES ZINU,VARBŪT TĀPĒC KA TAVS MISTISKAIS TĒLS BIJA MANĀS MĀJĀS?
- Atvainojiet ka kavēju.. Es...Aizgulējos...-
- Šī ir pirmā darbadiena,tāpēc var. Lūdzu,atnes man papīrus no Priekšnieka vietnieces galda,jeb no Mērijas galda.
- Jā protams. -
Es aizvēru durvis un atspiedos pret tām.
- Phu... Tas laikam bija tikai sapnis. -
Pēc kādām divām minūtēm es devos uz Mērijas kabinetu.
  - Sveiki,man priekšnieks teica lai savācu kādus papīrus. - Ienākdama sacīju.
- Nu jā. - Viņa skatījās galdā,meklēja papīrus un smaidīja.- Lūdzu,un jā. Nodot viņam šo. - Viņa piepilda, un iedeva man kādu papīrīti.
- Jā,noteikti . - Es neveikli pasmaidīju un devos atpakaļ un priekšnieka kabinetu.
Bet pa ceļam,protams,izlasīju zīmīti.
"Jeon Jungkook. Atvainojiet ka to rakstu,bet... Es zinu ka esat manī iemīlējies,taču kā lai saka,es jūs nemīlu. Izrunāšu visu pēctam,pie lielā ozola. "
Kāpēc es to izlasīju?
Man gribējās to izmest,jo nu,priekšniekam būs salauzta sirds.
Bet es neizmetu,iegāju kabinetā un iedevu.
- No kā šis? - Viņš jautāja.
- Mērijas. Teica lai nodod jums.. - Es nosarkstot teicu.
- Labi.. -
  Nākamo dienas daļu,es vācu dažādus papīrus,visu ko sarakstīju un arī kopēju dažas lietas.
Bet vai kā,mani nelika mierā šodienas notikumi.
Priekšnieks guļ manā dzīvoklī,vēstulīte no Mērijas....
Tad PROTAMS man ienāca doma.
Kādēļ lai es neaizietu uz lielo ozolu?
Jā. Slikta ideja. Laikam neiešu.

Pēc 2 h.
- Vēl jāatrod manas austiņas,tad varu iet..-
Kur? Protams uz lielo ozolu. Es tak to tā neatstāšu.
Paķēru plānu jaku un devos laukā.
Lielo ozolu es zināju tāpēc,ka tas bija lielākais ozols kādu esmu redzējusi. Tāds mūsu pilsētā bija tikai viens.
Biju jau pie pļavas,un tad apsvēru domu iet prom.
Taču pagriezoties,man priekšā bija Jungkooks.
Priecājos ka biju aiz krūmiem,un paspēju paslēpties.
- Sākas..- klusām noteicu.
Mani pārņēma ziņkāre un es lēnām devos tuvāk ozolam.
Aizskrēju aiz tuvākajiem krūmiem
ko es te daru.
Atnāca Mērija,un es centos ieklausīties viņu sarunā.
- Klau... lieta tāda.. Tu neesi manā gaumē. Es neesmu vairāk naivā Mērija. Tu man nodarīji pāri,atceries?- Runāja Mērija.
- Es vairāk neesmu tas Jeons. Es mīlu Tevi vairāk par visu. -
- Es nevaru. -
Jeons... Jeb Jungkooks... nodarīja pāri sievietei? Nē,tas nevar būt...
- Ko tu te dari? Tu esi traka?-
Nu man priekšā bija dusmīga Jungkooka seja. Laikam biju ierāvusies domās par daudz.
Mērija te nebija,viņa jau sen aizgāja.
Viņš aizķēra mani aiz rokas un veda pie koka.
- Laid..Man sāp!- Es kliedzu.
Piespiesdams mani pie ozola,viņš atlaida manas rokas,un savējās man uzlika virs pleciem.
- Man likās ka tu būsi tā...- Viņš noteica.
- Ko tu dari?? - Manas acis bija sarkanas,un es centos noturēt kamolu kaklā.
Jungkooks lēnām pieglaudās pie mana kakla un lēnām elpoja.
Mana sirds uz minūti apstājās.
Mans kakls sajuta viņa karsto elpu,un mana galva nežēlīgi sāpēja.
Viņš noskūpstīja manu kaklu...
- Vācies! - es iekliedzos vēl pēdējo reizi stipri atgrūdot viņu.
- Piedod.- Viņš noteica un aizgāja.
Asaras plūda man pār seju un es nespēdama neko,nokritu zemē.
Tas vairāk nav mans priekšnieks.
Bet..
Kas bija ' man likās ka tu būsi tā'?
Es nevēlējos atcerēties šo mirkli,taču es negrūdu viņu prom sākumā..
Man tas patika.