Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

CHAPTER 10

______________________________________
-Tu man nepateici? - sežot kopā ar
Jungkooku viņa kabinetā uzdevu jautājumu.
- Nu piedod! Es tak visu nevaru atcerēties. -
- Nevarēji atcerēties ka šeit ieradīsies fucking vesels bars ar tūristiem, kuri vēlas nopirkt šo iestādi. Nu lieliski! - ar dusmīgu acu skatienu urbos viņam sejā.
- Nelamājies.. Un ne īpaši nopirkt.. -
- Ā, nu jā, sajaucu. NOJAUKT-

- Labi,es došos pie darba.. - es noteicu.

Katru mirkli kad es ar viņu runāju,atceros momentu pie koka. Par ko es nekad ar viņu neizrunāšu.
- Pagaidi. Paņem šos papīrus arī. Mums ir jau 23 pieteikumi.-
Es paņēmu lapas ar uzzīmētajiem dzīvokļu plāniem,un vēlejos jau iet.
Līdz viņš atkal piecēlās. Un man pie sejas noteica,
- Es mainos. Un tu man palīdzi. -
- Kas? -
- Lūdzu, piedod ja Tevi aizskāru. Es to nevēlos,un nevēlējos. -

Viņa lūpas piespiedās pie manējām,un mēs arvien tālāk un tālāk kritām momentā.

Es nevaru atgrūst. Es nezinu kas notiek.
Apkārt viņam es jūtos bezspēcīga,uzveicama.
Apkārt viņam es jūtos savādāk.
Viņš neatlaidās no manis,un es arī nē.
Līdz pie durvīm atskanēja klauvējiens.
Viņa lūpas atrāvās,un tikai tad es sapratu,ko esmu izdarījusi.

- Nāciet iekšā. - viņš noteica.
Es aizliku matu šķipsnu aiz auss,un aizgāju aiz viņa muguras.
- Sveiki! Tūristi vēlas rīkot akciju,lai nojauktu šo ēku. Jo redz,tā bojā apkārtni. Bet ne tur tā lieta. Viņi aicina jūs,Jungkook,un nelielu pasēdēšanu restorānā,jeb izrunāšanos.
Varat ņemt līdzi sekretāti un vēl vienu cilvēku.-

Tā bija meitene kuru jau biju ievērojusi pirmajā darba dienā.

Viņa piemiedza viņam ar aci,un iekoda lūpā.
Šausmas.
- Paldies ka pateici. Par to es padomāšu. - viņš pateica un uzlocija savas piedurknes.
Meitene izskatījās vīlusies.
- Protams varat ņemt ne obligāti savu sekretāri. -
- Es sapratu. Paldies par informāciju. Vari iet. -
Viņa aizgāja aiz durvīm. Un mēs palikām telpā divi.
Mēs skatijāmies uz sienu,griestos, uz zemi,lai tikai nelūkotos otram acīs.
Viņš atspiedās pret savu galdu,un atpogāja sava krekla piedurknes.
Jā,varēja redzēt ka blūze viņam bija par ciešu.

- Es tad laikam iešu.. - pēdējo reizi paskatījusies viņam sejā,un uzmetusi skatienu viņa ķermenim,es noteicu.
- Y/N. Piedod par to kas notika.. -
Es neko neatbildējot izgāju pa durvīm.

Aizverot tās ciet,es apsēdos uz mazā soliņa pretī kabinetam,un lūkojos griestos.
Man nebija ko domāt,ko teikt..
Patiesībā, es pat jutos tā,ka nekas traks nav noticis...
Un tas man riebjas.

Es nogāju lejā vestibilā,paķēru savu mēteli,un ar jauku smaidu atvadījos no citas darbinieces...
Protams,smaids bija viltots

Pēc 10 minūšu garas pastaigas,es beidzot biju pie daudzstāvu ēkas,un devos iekšā.

Nākamā diena
Tas ir jau kā ieradums.
No gultas izskāpu ar kreiso kāju..
Nav brīnums ka visas šīs dienas ir bijušas drausmīgas.

Es aizgāju uz viesistabu,un uzmetu acu skatienu dīvānam.
Vai tas tiešām bija sapnis?
Tā nakts..kad viņš šeit bija.
Šis viss ir neaptverami.
Kas te ir noticis..
Mērija...
Ozols..

Galvā riņķoja domas,kuras likās kā sapnis vai fantastikas filma.

Es atkal izdarīju savu rīta rutīnu,un devos un mokošo darbu.
Taču aizslēdzot durvis,es ieraudzīju zīmīti.
Oh god.
Tā bija no viņa.
Tu atceries par to,ka mani aicināja uz aprunāšanos?
Es aicinu Tevi līdzi.
Mums būs iespēja izrunāties. Divatā. Nevienam medzirdot,vai traucējot..
Šodien 12;00 esi pie mājas. Es Tevi paķeršu līdz restorānam.

Woou.

Tad tomēr viņš ņems mani līdzi..
Kā arī viņš pieminēja izrunāšanos.
Es nezinu vai esmu tam gatava.
Es nezinu vai spēšu paciest.

Un atceroties mūsu pirmo tikšanos,es uzreiz atslēdzu vaļā dzīvokļa durvis,un iegāju dušā.

Pēc dažām stundām
Pulkstens jau bija 12;00, un es stāvēju pretī mājai.
Ar plāno jaku,man bija auksti,jo laukā pūta neliels vējš,taču man mugurā bija tikai zaļa bez piedurkņu maiciņa,un melnas bikses,kurās man bija auksti.
Ļoti.
Ja tu tūlīt pat neatbrauksi,es tevi aprakšu dzīvu.
Tajā momentā manas domas tikai bija tādas.
Jo es neciešu aukstumu.

Pēc minūtes piestāja viņa melnā mašīna,kurai es sāku tuvoties.
Es vēlējos sēsties aizmugurē,taču tur ieraudzīju kādu siluetu,un gāju sēsties priekšā,blakus Jungkookam.
Es atvēru durvis,un iesēdos sēdvietā.
Pateicu viņam sveiks,
Un pagriezos,lai pasveicinātu aizmugurē sēdošo cilvēku.
Taču es paliku šokā...
Kas par?

_______________________________________
P.S.
Stāstiņam ir jauns vāks.
Labāk vecais vai tagadējais?
❤